Labrīt, meitenes!
Nu jau reiz ir par daudz, sāku domāt, ka sajukšu prātā, ja neuzklausīšu kādus viedokļus un ieteikumus.
Es (23g.) jau 2 gadus strādāju Vācijā, pērnā gada Vecgada svinībās iepazinos ar vietējo vīrieti (27g.), kopā pavadījām Veco gadu, sagaidījām Jauno gadu, vakarus pēc darba pavadījām kafejnīcās un viens pie otra, gājām uz kino, gājām iepirkties, kopā protams aizvadījām arī naktis reizi pa reizei.
Ar "puisi" vienmēr pasākumos ieradāmies kopā, taču nekāda attiecību statusa mums nebija. Arī satiekoties nekad nebija skūpsti vai apskaušanās, tikai vēlāk privātākā gaisotnē. Kad es par kaut kādiem niekiem apvainojos, viņš atvainojās, cik labi vien mācēja. Kad bijām divatā, viņš man ir atzinies mīlestībā, kad viņš domāja, ka esmu jau iemigusi, sauca par savu dzīves sievieti, dzīves mīlestību. Lieki teikt būtu, ka arī es viņu par tādu uzskatīju, pat tagad, tikai domājot par viņu un atceroties visu kas bijis ir tauriņi atkal vēderā. Tā pavadījām 4 skaistus mēnešus, līdz darba apstākļu dēļ viņam bija jāpārceļas uz noteiktu laiku uz Zviedriju. Turpinājām sazvanīties un sarakstīties, plānojām tikšanos, ko līdz man būs brīvs mirklis. Atvaļinājumā aizbraucu, 2 nedēļas dzīvojām kopā, viss bija skaisti. Lai gan arī jaunajā vidē viņš bija atturīgs sabiedrībā. Ģērbjos un izskatos es labi, jākaunās no manis noteikti nebija, varbūt pats ir kautrīgs vai baidās no kaut kā? Nerunājām par attiecībām, taču uzvedāmies tā it kā tādas mums būtu. Divas nedēļas paskrēja nemanot, atvadoties teica ka pēc manis ļoti ilgosies, un atvadījāmies, tagad tā padomājot, tiešām tik ilgi it kā pēdējo reizi tiktos. Atgriezos Vācijā, uzrakstot ka esmu veiksmīgi atbraukusi, atbilde bija pliekans "labi ka viss kārtībā, bučas". Un tā arī bija pēdējā ziņa, kur dominēja kaut kas mīļš. Es rakstīju viņam tāpat kā iepriekš, runājām par viņa dzīvi tur, par manējo šeit, bet nu jau krieti retāk un sarunas bija īsākas. Sarunas 10 gadījumos no 11 uzsāku es. Nu jau 2 mēnešus nav gandrīz nekādas ziņas, ja es kaut ko pajautāju, atbilde ir viens teikums, labākajā gadījumā, parasti gan izlasa un neatbild neko.
Es neko viņam neesmu aizrādijusi par uzvešanos, neesmu uzbāzusies ar to, ka gribu oficiālu attiecību statusu ar viņu, neko tādu neesmu darījusi,kas liktu viņam uzskatīt mani par kautkādu nervozu trako.
Vācija man ļoti patīk, te noteikti palikšu, arī viņš pēc gadiem 2 pārbrauks, par to šaubu nav, viņš ir patriots caurcaurēm un darba līgumā arī tas viss ir atrunāts.
Esam runājuši par parastām, iekdienišķām tēmām, kā arī izrunājušies no sirds, par savām ģimenēm, dzīvi pirms satikāmies, viņš ir interesējies arī par Latviju un izrādījis vēlmi aizbraukt kādreiz ar mani uz turieni. BET nu tas viss ir kaut kur pazudis. Zinu ka varētu izklausīties muļķīgi, horoskopiem un sapņiem neticu, taču sapnī es viņam uzskrēju veikalā, sveicināju, viņš neatsveicināja nemaz, kad prasīju, kā iet, pateica, ka labi, tagad viņam esot nopietnas attiecības, draudzene. Šķiet, ka zemapziņa jau iet sviestā. Es varu protams dzīvot bez viņa, bet viņš man bija īstais, tā kā jutos kad biju ar viņu,vēl nekad agrāk nebiju jutusies.
Ko ar šo es vēlējos noskaidrot? Es nezinu. Vienkārši kādu padomu. Viņam esmu jautājusi, kāpēc viņš man vairs neraksta, neatbild? Uz to viņš protams neatbild.. nekādu paskaidrojumu nekā..
8
