Bija man tādas trakās attiecības. Jūtas no manas puses pazuda ātri. Tagad pat īsti nespēju saprast, kāpēc tik ilgi paliku kopā ar šo cilvēku, jo mūsu attiecības bija kāda katastrofa. Otra pusīte ļoti greizsirdīga, pa 20 zvaniem, 100sms dienā. Pat izejot ar viņa draugiem ārā bija kā murgs. Tā kā personīgi man jūtas bija zudušas, tad ar acīm meklēju kādu citu, kas noteikti no ex puses bija pamanāms. Tas viss noveda pie lieliem skandāliem, 50 mazām šķiršanām un atkal saiešanām kopā.Viss beidzās ļoti traģiski. (lai gan tagad esam labi draugi, jo vins atradis sev citu meiteni.. Kontaktējamies gan pēc iespējas mazāk) Vienīgais mans arguments- iekšēji es jutu, ka tas ir cilvēks uz kuru vienmēr varu paļauties, kurš vienmēr mani atbalstīs.. Varbūt arī tāpēc centos visu paglābt. Ieteikums- nekad sevi nespīdzināt, ja nav jūtu, nav tavs, nav ko ''smērēt'' rokas.
Beeet karma ir. Šī brīža attiecībās nevarētu teikt, ka esmu iemīlējusies līdz ausīm, kaisle jau arī padzisa, bet ļoti pieķēros šim cilvēkam (kurš beidzot ir adekvāts, gandrīz nedzeroš,sportists, rokas aug no īstās vietas, dzīvē iet uz priekšu, kā arī neticami šim aprakstam- pēc izskata ļoti simpātisks, vismaz manā gaumē :D ), bet sāku just to, ka arī viņam nav nekādu īpašo jūtu. Principā viss ir tīri ok, līdz retajai reizei, kad viņš iet tusēt, iedzer par daudz. Ir nācies dzirdēt tādas nepatīkamas frāzes (kuras vins saka NE man, diemžēl), ka jūtu nav, vnk viss ir ok, tāpēs satiekamies, ka viņam vēl liekas, ka ir palikušas kaut kādas jūtas pret bijušo (ar kuru netiekas 2 gadus, kura pēc viņu attiecībām vēl satikās ar viņa vienu no labākajiem draugiem, kurai pašai jau gadu ir attiecības un dzīvo laimīgi, viņa vārdu laikam pat neatceras).. Tagad esmu pārdomās- zinot, kā ir, kad otram ir mazāk jūtu pret tevi, vai ir jēga cīnīties? Vai mest visu pie malas? Ir sajūta, ka negribas palaist garmām tādu ''gardu kumosiņu'', bet negribu arī dzīvot ar apziņu, ka mani nemīl.
111
