Par pajukušajām draudzībām (otrais cēliens)

Man ir patīkami, ja atraksta kāda sen neredzēta/pazudusī draudzene. Es nezinu, patīkami un viss. Un man nav svarīgi, ko viņa ir ar to domājusi - pamērīties ar krāniņiem, kaut ko palūgt, vai vienkārši papļāpāt par pāris gados piedzīvoto. Ir protams arī tādas draudzenes, kurām es neatbildētu, jo ir sāpinājušas ar savu uzvedību kādu laiku atpakaļ.

Būtu mazliet dīvaini, ja uz to aicinātu skolas laika labākā draudzene. Senāk bijām ļoti tuvas, bet tagad pat parunāt vairs nav par ko - diametrāli pretējas intereses. Kad aizbraucu uz mājām, dažreiz viņu satieku - čau, čau un viss. Zinu, ka viņa reizēm joprojām apciemo manu mammu, ir arī vedusi parādīt viņai savu meitiņu. Mums tā draudzība kaut kā nomira dabīgā nāvē, kad pārcēlos uz Rīgu studēt - sākumā vēl tikāmies ikreiz, kad biju savā pilsētā un tas bija bieži. Un tad es sāku braukt turp arvien retāk, mani draugi nu bija pilnīgi citi cilvēki, es arī ļoti izmainījos iekšēji.

Tagad tā padomājot, žēl paliek. :( Bet, manuprāt, atdzīvināt mironi nav iespējams. Kas bijis - bijis, tās ir skaistas atmiņas.

Ar tādām studiju draudzenēm jau ir tā, ka katrai nu sava dzīve, bet tāpat šad tad sarakstāmies un vismaz kādu reizi gadā satiekamies.

Nesen, atjaunoju draudzību ar savu ļoti tuvu draudzeni , satikamies pirmās 10 min bija tā jocīgi , bet mēs vēljoprojām varam bezrūpīgi smieties līdz asarām neparko , patīkams moments.

Neesmu satikusi nevienu no bērnības draugiem/draudzenēm jau daudzus gadus.

Es pavisam nesen atkal satikos ar draudzenēm ar kurām kontakts pazuda pirms apmēram 4 gadiem! Un nebija ne man, ne viņām grūti gan uzsākt sarunu, gan uzaicināt satikties. Bija forši, nemaz nejutām, ka pagājuši tik daudzi gadi! Klusumu brīžu nebija.. bija kā senāk.
Tā kā domāju, ka nevajag baidīties uzsākt pirmajai sarunu.. protams, var gadīties, ka gadi ir pārāk daudz ko izmainījuši, bet var arī būt tā, kā man - atkal satikāmies un atkal draudzējamies!

Man ir bijis tā ka uzrakstu aptuveni gadu, divus pēc vidusskolas beigšanas labākajām draudzenēm. Piekrist jau piekrīt bet tad kad runājam, tad visu laiku jāsteidzas, citi plāni..grib ātrāk tikt prom pie jaunajiem draugiem/hobijiem..tāpēc vairs nerakstu :D Tā jau ir - laiki mainās un cilvēki mainās!

Atkarībā, cik gadi pagājuši , vai gribu satikt.

Ir tā bijis, esmu gan atteikusi, gan piekritusi tikties. Pēdējā gadījumā gan pēc tam nožēloju.

kādreiz ir tā sanācis.prieks jau vienmēr ir satikties.bet ļoti daudz nemēģinu atdzīvināt senas draudzības..labāk,lai nāk jaunas..

Ir kaut kādi iemesli, kāpēc cilvēki palikuši pagātnē - nodevības, viņi man palikuši nesaistoši, nesakrīt intereses un dzīves uztvere, tad arī man rodas wtf momenti, kad draugos atnāk vēstule no pamatskolas klasesbiedrenes - meitenes, ar kuru nav runāts 5 gadus, ar "chawinja, ka tad ietas?", es pieklājības pēc atbildu, pretī, pajautājot, kā viņai iet un atnāk tikai īsa atbilde bez nākamā jautājuma. Sanāk, ka meitenes mērķis bija atrakstīt, lai es pajautātu viņai pretī? Kāda jēga? Cilvēks pat komunicēt nemāk. Man tad savukārt jālāpa šī neveiklā saruna ar papildus jautājumiem, it kā es būtu bijusi šī sarunas uzsācēja un persona man atbild vēl pēc nedēļas un tālākajā gaitā tikai īsi atbildot uz maniem jautājumiem, pretī neko nejautājot, neinteresējoties. meh... tad jau uzreiz var sākt ar, "čau, man nav ko darīt, pajautā man, kā man iet, painteresējies!"
tuvie draugi vēl joprojām ir ar mani un uzskatu, ka veidot mākslīgu kontaktu ar personām, ar kurām acīmredzami nekad vairs nebūs pa ceļam, ir lieki.
Savukārt, kontaktu ar vidusskolas draudzeni labprāt atjaunotu, bet skriet pakaļ vairs negrasos.

Es piekristu vairumā gadījumu, bet diezgan bieži apstiprinās fakts, ka īsti nav par ko runāt.

Neredzu vajadzību. Īpaši, ja draudzība pajuka tādēļ, ka ir diametrāli pretēji uzskati. Neticu, ka cilvēks var par 180 grādiem mainīt savus uzskatus un tie pēkšņi mums sāks sakrist :) Es labāk dibinu jaunas draudzības ar cilvēkiem, ar kuriem mums uzskati sakrīt un ir kopīgas tēmas, kuras pārspriest pie vīna/kefīra/tomātu sulas glāzes :)

Ak dies... es tēmas virsrakstu izlasīju kā "Par pajukušajām draudzībām (orālais cēliens)"
:D :D
Par tēmu:
ja atsvešinājušies cilvēki, tad tā tam jābūt. Ja tīri dabiski sanāk atkal "saiet kopā", tad ok.
Speciāli nudien neko nevajag darīt :)