Pārdomas par attiecībām un nākamajiem...

Man ir bijis tik sāpīgi, ka juku prātā kādu brīdi, bet pēc laika sastapu nākamo draugu. Visus neesmu mīlējusi. No sirds varu teikt, ka mīlējusi esmu trīs, bet pret pārējiem bijusi kaisle vai iemīlēšanās.

Jup, ir bijis pat ljoti viegli un dabiski uzsaakt attieciibas ar naakamo. Manaa gadiijumaa iemiileeshanaas periods bija beidzies, patiesaa miilestiiba nebija ieradusies, otrs cilveeks kaa viirietis vairs neintereseeja un pati arii biju skjirshanaas iniciatore. Aizmirsu uzreiz bijusho.
Es esmu prieciiga, ka nav bijushas tikai vienas attieciibas uz visu muuzju. Vismaz deelj taa, ka neesmu kopaa ar pashu pirmo, zinu to, kas ir orgasms, labs sekss un patiesa miilestiiba. Nebuutu bijusho, tad nemaaceetu dazas lietas noveerteet.

Piekrītu pilnībā Kristai:)

Par sexu nekomenteeshu, bet, ja tikai par attieciibaam, tad man nekad nav bijushas probleemas paariet no vienaam uz citaam. Vienas beidzas un saakas citas - tik vienkaarshi. Protams, atminju man neviens neizdzeesh, citrezi saliidzinu kaut kaadas situaacijas, citreiz atceros kaadus forshus mirkljus ar ex, piedomaaju kaa vinjiem tagad klaajas u.t.t. Tachu tas viss taa neitraali, bez veelmes kaut ko atsaakt vai atgriezteis pagaatnee.

Es arī piekrītu Kristai, no sirds esmu pateicīga par savu pieredzi, tā bijusi gan skaista, gan skumja bet vērtīga. Un ar to domāšanu kas ir tagad es pateicos ka neesmu kopā ar tiem vīriešiem, viņi nav slikti, bet redzot kā ir tagad - negribētu tā.
Esmu jauna, nav bijušas daudz attiecības, bet ir bijis un iemīlas kādā pilnīgi nejauši, tas notiek negaidīti nevis izšķiroties un baiļojoties kā nu būs. Pēc ilgākajām attiecībām man bijis laiks pabūt ar sevi kas ir bijis ļoti svētīgi.

Es par ex draugiem vispār nedomāju, pilnīgi vienaldzīga viņu dzīve.

esmu šķīrusies no draugiem, no vīra, un katra šķiršanās bijusi savādāka, ar citādākiem pārdzīvojumiem, un katras jaunās attiecības bijušas īpašas, interesantas, devušas savu pieredzi, veidojušas mani, manu saprašanu par to ko vēlētos, bet man patiesi kāds iepatīkas ļoti reti.
otrā cilvēkā jābūt kam īpašam, lai es veltītu viņam savu laiku, jūtas, tur jābūt "ķīmijai" vai dzirkstelei, tad tas viss veidojas tik dabiski, nesamāksloti, tad no sirds varu nodoties attiecībām.
vispār kad atskatos uz saviem vīriešiem viņi visi ir tik dažādi, katrs savā ziņā man devis ko īpašu.. paldies viņiem par pieredzi ko guvu! :)

Pirmo kaut cik nopietno draugu pametu es, jo attiecības man likās garlaicīgas, viņš kā puisis tomēr īsti nesaistīja, drīzāk kā vnk draugs...nepārdzīvoju nemaz, drīz sagāju kopā ar nākamo.

Nākamais pameta mani un pie tam, ļoti negaidīti, tieši brīdī, kad likās, ka sāku viņā iemīlēties (sākumā viņš man neko daudz nenozīmēja un gandrīz pati pametu viņu sīkuma dēļ, bet viņš tiešām centās saglabāt attiecības).
Tad nu bija ļoti grūti 3 mēnešus, līdz iepazinos ar tagadējo draugu. Un tiešām, uzreiz no pirmajām dienām vairs nepārdzīvoju par bijušo, drīzāk priecājos, ka mums viss pajuka, jo ja tā nebūtu bijis, manā dzīvē nebūtu ienācis daudz lieliskāks un man piemērotāks puisis.

Tu zaudē, taču tajā brīdī vai mazliet vēlāk, tu iemācies un saproti lietas, kas noder veidojot attiecības nākotnē! Vairāk saproti otru, vairāk pieņem, centies mazāk niķoties :) to es par sevi!
Un uzsākot šīs attiecības mēs nolēmām, ka veidosim tās nedaudz savādāk nekā iepriekš! Esmu laimīga! Nebūtu bijušas citas attiecības, nezinu vai skatītos uz šīm attiecībām kā uz vislabākajām :)

Esmu savulaik ļoti pārdzīvojis gan pusaudža gados, gan pēc 20 .. ir bijis pat tik traki, ka man neviens nevarēja pieskarties un pat tuvākie ģimenes locekļi netika ielaisti privātajā telpā, bet man ar to ir šādas tādas problēmas .. Ir pat bijis, ka uzskatīju, ka visas sievietes ir vienādas un nevēlos ar viņām neko kopīgu .. Īsāk sakot - pilnīgs šrots galvā :) man ir grūti pārslēgties uz citu sievieti un noteikti vajag starplaiku vienam.
Tomēr ar gadiem tas process paliek vieglāks, mazāk sāpīgs un īsāks. Pieredze jau ir un zinu, kas jādara, lai reanimētu savu jūtu pasauli un sakārtotu gruvešus, ko atstāja attiecības.

Man shkiroties un ex puishiem nekad taa iisti nav saapeejis...es nezinu to sajuutu, ko reizeem te apraksta meitenes, kad raudiens naak un sirds saluuzusi, tpc gana viegli ir bijis ''ieleekt'' jaunaas attieciibaas, kas arii notika gana aatri. Taapeec, es domaaju,ka nav bijusi miilestiiba liidz shim un par nopietnaam attieciibaam ieprieksheejaas nosaukt nevareetu, kaut kopaa nobuuts paara gadi ar ekshiem.
Ja dziive pagrieziisies taa, ka shiis attieciibas beigtos, es domaaju,ka buutu taas saapes un salauztaas sirds sajuuta, jo ir ilgi buuts kopaa, kopdziive, plaani, tik daudz kopiigu atminju un nezinu vai tik viegli leektu jaunaas attieciibaas.
Kad biju ar ex, tad arii iedomaajos-kaa kaads cits man vareetu pieskaarties, glaastiit, utt., bet ar naakamajaam attieciibaam kaut kaa dabiigi tas shkjita...nezinu, iespeejams iemesls, bija miilestiibas neesamiiba, bet nezinu.
Es reizeem iedomaajos par to sievieshu sajuutaam, kas piekopj vienas nakts sakarus vairumaa, vak saansolji kam bijushi- vien intereses peec-nu kaa ir ar to fizisko pusi? Te viens redz tevi visu, visu, pieskaraas, te otrs to pashu, te treshais...
Man jau reizeem ir taada riebiiga sajuuta redzot savu ex, iedomaajoties,ka ir veelviens, kas mani redzeejis un pieskaaries taa, kaa mans draugs tgd. Nu tiiri fiziski. Nepatikami to azpinaaties, tpc iedomaajos-kaa ir citaam, kas to viirieshu ir bijis daudz vairaak? Vai arii ir riebiiga sajuuta?

Nekad neesmu lekusi jaunās attiecībās uzreiz pēc šķiršanās. Bet šeit es arī domāju nopietnas attiecības, nevis dažus randiņus. Man vajadzēja, lai paiet laiks līdz varu kādam atkal atvērties, ļaut iemīlēties. Es nekad neesmu varējusi ātri pārslēgties no viena cilvēka uz otru, jo ļoti ātri mēdzu pieķerties, tāpēc vēlāk, protams, sāp..
Uzsākot tagadējās attiecības, iepriekšējais draugs, protams, neaizmirsās. Arī tagad, pēc 5 gadiem nekas nav aizmirsies, bet es vienkārši par to nedomāju, jo sāpes ir izsāpētas jau sen, mīlestība tā pavisam noteikti nebija un pašreizējās attiecības ir mana prioritāte. Iepriekšējās attiecības man deva baaigo pieredzi, par ko vienmēr būšu pateicīga bijušajam.

Ir bijis interesanti. Kādu laiku padzīvoju viens lai saprastu kas ir kas un ko gribu. Bet nu,paldies dievam tas beidzās. Es nebūtu tagadējais es,ja nebūtu tāds likteņa pavērsiens. Tagad esmu ar vissuperīgāko sievieti uz pasaules,un tas pateicoties manām bijušajām,pateicoties,ka viņas bijušas tādas kādas bijušas. :D

Man jau reizeem ir taada riebiiga sajuuta redzot savu ex, iedomaajoties,ka ir veelviens, kas mani redzeejis un pieskaaries taa, kaa mans draugs tgd. Nu tiiri fiziski.

Mani pārņem ļooti līdzīgas sajūtas, kad redzu bijušo... Vienas nakts sakari noteikti nebūtu man :D

Man patiesi nopietnas ir bijušas tikai vienas un vēl ir. Pārējās, kas biji 3-6 mēn es neuztvēru tik nopietni un neko nepārdzīvoju.

Drauga māsai bija puisis apm 4 gadus un viņa pēc šķiršanās aizmuka prom no Latvijas uz pāris mēnešiem (es visu laiku caur fb ar viņu sazinājos - tāpēc zinu, ka viņai bija ļoti sāpīgi), vispār bija grūti apmēram kādu gadu, bet tagad esmu priecīga, ka viņa ir visu aizmirsusi :)

Viss atkarīgs no tā, kāda ir šī šķiršanās, kurš ir šķiršanās iniciators, cik ilgas attiecības utt. No savas pieredzes varu teikt, ka pirmo mīlestību nav viegli aizmirst. Manas pirmās attiecības ilga četrus gadus un pēc šķiršanās man vispār nebija vēlmes ar kādu iepazīties, satikties un laist sev klāt.

reizēm redzot, kā cilvēki saiet un šķiras iedomājos, vai tiešām ir tik viegli pēc tam kādu pielaist sev tuvumā, ja reiz ir mīlēts?!

Katram jau tas ir savādāk, kādam ātri pāriet tā sāpe un ir viegli uzsākt jaunas attiecībās, kādam vajadzīgs ilgs laiks un vēl kāds varbūt visu dzīvi nespēj aizmirst vienu cilvēku.

Tās, kurām ir vienas nakts sakari, es arī nesaprotu, bet tas ir viņu dzīvesveids, ja viņas tādā ir laimīgas, tad lai jau.
Par tēmu, man bija salīdzinoši viegli, jo viss jau mira dabīgā nāvē, es vienkārši to procesu paātrināju, jo sirsniņā jau bija iekritis cits. Nebija man ne sirds sāpju, nekā, ex gan tik viegli negāja, cik zinu. Baigi centās visu laiku uzturēt kontaktu, izdomāja visādus stulbus iemeslus, lai tikai parunātu, un es kā mīkstsirde nespēju atteikt, jo negribēju būt slikt. Tas puisim ļoti nepatika, bet es tikai attaisnojos, ka tā jau aizgāju un negribu sāpināt vēl vairāk, līdz brīdim, kad šīs pēkšņās ziņas sāka brutāli bojāt attiecības. Tad pieliku punktu visām

No savas pieredzes varu teikt, ka pirmo mīlestību nav viegli aizmirst. Manas pirmās attiecības ilga četrus gadus un pēc šķiršanās man vispār nebija vēlmes ar kādu iepazīties, satikties un laist sev klāt.

Bet Tu pēc tam izveidoji vēl kādas attiecības? Kā pēc tam ir sākt ar kādu tikties, kad ir bijusi smaga šķiršanās?



Es tieši gribu zināt, kā ir pēc smagas un sāpīgas šķiršanās, kur otru cilvēku mīlējāt ļoti un attiecības ilgušas vairākus gadus nevis mēnešus, saprotu, ja nav bijušas īpaši jūtas, tad jau diezgan viegli jā, bet kā ir kad mīlēts...?
Kā jums bija, cik ilgs laiks apmēram pagāja līdz pielaidāt citu sev klāt? Vai nebija sajūta, ka neatradīsiet vairs kādu, kas jūs mīlēs? vai bija ticība,ka šis jaunais neizrādīsies, kā vecais?

Un tas pats, ka citas saka, esmu mīlējusi vairākus, bet vai tiešām vairākus tā pa īstam var mīlēt? Nesaku, ka vienu jāmīl, ticu, ka var mīlēt arī otreiz, bet vai trešo un ceturto reizi arī var,vai to vairs var nosaukt par istu mīlestību? Kāds tad ir iemesls, ka attiecības kurās mīlat kārtējo reizi pajūk? Vai vienmēr otrs izrādās tad vainīgs?

Un tām, kam vairākas attiecības bijušas, vai tiešām nezūd ticība, ka atradīsiest to vienu vienīgo, no kura nebūs vairs jāšķiras?

Razļubila, pārtraucām attiecības un dzīvoju tā, it kā tas viss nebūtu bijis :)

No pirmajām attiecībām ir visgrūt aiziet un aizmirst.