Atsvešināšanās no draugiem

man ir divas no pašas bērna kājas draudzenes un viena gadus 5us atpakaļ iepazīta. visas kopīgi esam labākās draudzenes. Taču kā man uzradās puisi, godīgi sakot, tiešām vairāk nav ne vēlme ne tā vaajdzība tik ļoti ar tām draudzenēm būt kopā kā agrāk. Bieži vien tāpēc arī ir bijuši kašķi dēļ tā, ka netiekamies. protams, lieki pieminēt, ka viņās dzīvo vienā pilsēta un es galīgi atsevišķi citā. Parasti mēdzam vnk izrunāties un tad viss paliek uz laiku labāk. nu līdz nākamajam starpgadījumam, bet tik un tā lai arī kā gadās, un nu jau sākam pierasti aizvien retāk satikties avi sazināties, tik un tā esam labākās draudzenes un nekas nav spējis izšķirt. laikam tiešām, ka ja saka, ka cilvēku pazīsti vairāk kā 7 gadus, tad tos cilvēkus nevar tā vienkārši pazaudēt.
Tavā gadījumā tieššam iesaku izrunāties divatā, aci pret aci un viss. UN arī pašai apzināties, ka 3x zvanīšana vienā dienā vairs nenotiks. Būs tomēr salidzinoši mazāks kontakts, bet tāpēc jau draugi nepazūd. :)

Man arī pazuda kontakts, bet nevis ar draudzeni bet ar labu draugu! Katru nedēļu sazvanijāmies,satikāmies.. Tad es aizbraucu uz mēnesi ceļojumā, un kkas pārtrūka. Atbraucu mājās. Zvanīju - necēla, rakstīju - neatbildēja. Nu neko.. tagad jau kādus 3 mēnešus neesam ne runājuši ne redzējušies. Pats stulbākais, ka nesaprotu kapēc tā notika. Pietrūkst tas cilvēciņš,bet neiešu jau uzbāsties ar savu draudzību, varbūt šim meitene uzradās.

Atbildu uz tavu jautājumu - es ļautu draudzībai nomirt, jo ja cilvēkam nevajag to draudzību tad ko padarīt, kādreiz tik un tā atjēgsies ko zaudējis..

Īstai draudzībai nomirt es neļautu. Cīnītos par to līdz galam, jo zaudēt draudzību, draugu ir sāpīgi ļoti.
Es personīgi nezinu kam būtu jānotiek, lai es un mani draugi atsevišinātos.

Pats stulbākais, ka nesaprotu kapēc tā notika. Pietrūkst tas cilvēciņš,bet neiešu jau uzbāsties ar savu draudzību, varbūt šim meitene uzradās.

Šo pozīciju es arī nesaprotu.. Neticu, vai arī nekad tur tāda īstā draudzība līdz kaulam nav bijusi, jo kā ļaut nomirt? Negribēt pat satikties un izrunāties? Meitenes parādīšanās nav iemesls ignoram..

Bijām draudzenes 13 gadus, kopš abas esam attiecībās, neesam tikušās ļoti, ļoti ilgu laiku.. Pamazām pazuda kontakts starp mums. Skumji, ka tā. Reizē arī stulbi, ka attiecības kaut kādā ziņā nostājās starp mūsu draudzību..

Man netīk teiciens par to, ka puiši mainās, bet draudzība paliek. Ne jau visas katru astoto mēnesi maina vīriešus!

Eh...es esmu bijusi tā, kas atsvešinās. Šobrīd to ļoti nožēloju, jo, ja nu ar puisi viss pajuktu, tad paliktu viena kā pirksts! Gribētos atjaunot kontaktu, bet ar iepriekšējām draudzenēm vairs, visticamāk, neatrastu kopīgu valodu, jo visas esam ļoti mainījušās. Varbūt jāmeklē jaunas draudzenes, bet nezinu, kur...

B&S, neuzskatu, ka draugi speciāli jāmeklē. Satiksi, kad pienāks laiks!

Man netīk teiciens par to, ka puiši mainās, bet draudzība paliek. Ne jau visas katru astoto mēnesi maina vīriešus!

Es arii par to aizdomaajos-laikam daudzaam ir taa,kad apprecaas,dzimst beernini ,taa "draudzenu buusana" aiziet mazliet taalaak,joir tik daudz ko dariit gimenee,ka vienkaarsi nav laika vairaak "cupoties"!

Es gāju cauri tam visam vēl pavisam nesen , pie tam ar vienu un to pašu meiteni reizes trīs, laikam. Tur gan man bija arī aizvainojums par to, ka meitene regulāri skrēja pie manis, kad pašai dzīvē klājās smagi, un es arī uzklausīju. Tas bija lieki un nogurdinoši, jo es piekusu tikai dot, dot un dot, bet neko nesaņemt pretī.

vārds vārdā aprakstītas manas sajūtas un situācija. es cenšos šobrīd dzīvot ar domu, ka no mūsu dzīves pazūd cilvēki, lai tajā atbrīvotu vietu citam, kam labākam. bez draudzenēm nespēju.

Man ir līdzīgi kā Emanuelle - draugi nav tāda milzīga nepieciešamība.
Pārsvarā tādi draugi, kas ir sen zināmi, tiek sastapti ļoti reti un parasti tādās reizēs var tā patīkami parunāt un nemaz nav sajūta, ka ir atsvešināšanās, lai gan katram sava dzīve un rutīna.. Ceru, ka tā arī paliks ilgu laiku - kad ir kāds, ko vienkārši satikt pie vīna glāzes un atklāti parunāt, kaut vai tikai reizi gadā.

Man kkas līdzīgs šobrīd dzīvē. Draudzene ļoti tuva, daudz kas piedzīvots, izdzīvots, bet kā parādijās otrā puse, tā čušs.. Ilgtermiņā nekad neuzrakstīs, nepazvanīs, nekad neatsauksies uz piedāvājumiem kopīgiem meiteņu vakariem. Vienmēr visam iniciatore biju es, bet tas piegriežās.. Tad es ļauju tādām draudzībām nomirt dabīgi. Ja nav intereses un to otram nevajag, tad nevajag uzbāsties. Man ir tikai viena tāda īsta draudzene, kurai tiešām jebkurā nakts laikā pazvanīšu un viņa būs klāt un zinu, ka uz viņu var paļauties! ;)