laime vienatnē

Šobrīd gan esmu attiecībās, bet atļaušos atbildēt - vislaimīgākā biju, kad biju viena.

Pat ļoti pietrūkst. Un nedomāju, ka tas ir pieradums.

esmu viena jau ilgu laiku, esmu vientulības cilvēks, patstāvīgs, kuram it kā nevajag to kontrolēšanu un saistīšanos ar citiem. Tajā pašā laikā - visi draugi pamazām atrod otrās pusītes, kad kāds jautā, vai joprojām esmu viena - šie brīži liek ļoti skumt, justies ļoti vientuļai, pasākumos, ballēs, ballītēs reizēm ir tādi momenti, ka sēdi viena pati kaktā, kad pārējie pārīši izklaidējas. Tādos brīžos ir smagi izturēt. Ir bijušas kkādi pielūdzēji, bet nekad nav bijis nekas nopietns, it kā neviens negribētu ar mani būt, ka varbūt es nemaz neesmu tā vērta. Zinu, ka ir jāprot būt vienai un mācēt tādai būt. Bet, ticiet man, es to izbaudu, vienkārši tik ilgi jau esmu viena, ka sāk likties, ka varbūt tāda būšu mūžīgi.

Šobrīd esmu attiecībās un pat pāris vakarus vienatnē ir dīvaini pavadīt, pietrūkst tā mīļuma, apskāvienu, jauko sarunu utt. Kad pirms pāris gadiem pāris mēnešus biju brīva, bija ļoti grūti un skumji, bet domāju, ka ne tieši tāpēc, ka biju brīva, bet gan tāpēc, ka pārdzīvoju šķiršanos ar konkrēto cilvēku.
Bet vēl pirms vairākiem gadiem gan man vispār attiecības nebija vajadzīgas, visu laiku biju brīva un laimīga. Lieki piebilst, ka tad mācījos pamatskolā :D

---Ir bijis gan, ka jūtos laimīga brīdī, kad guļu kādam uz krūtīm, klausoties viņa sirdspukstos, jūtot sev apliktu roku ap pleciem. Un ir drošības sajūta un... laime tajā brīdī :)

---Un ir arī tā, kad es viena vakarā atveru logu, paskatos zvaigznēs un izbaudu, ka esmu viena, domāju par nākotni, paveikto, jūtos brīva, apziņā nesēž doma, ka... kāds jāgaida, kaut kas jāpārdomā "Kāpēc viņš tā" vai "Varbūt es to ne tā izdarīju" ... visas tās domas atkrīt. Un jūtos brīva un laimīga. :)

Tā ir mana personīgā pieredze. Šobrīd izvēlos vienatni, jo jātiek ar sevi vispirms galā. Un vispār attiecībās ar kādu visbiežāk laimes momenti ir spēcīgāki, bet arī sāpes un pārdzīvojumi 2x smagāki šķiet... ;)

Esmu, laikam, vairāk attiecību cilvēks. Man vajag kādam dot mīļumu, saņemt to pretī. Bet man patīk arī laiks vienatnē. Man patīk, ja es varu visu apvienot, un šajās attiecības man tas sanāk lieliski! Ilgstoši vienatnē nevarētu, tāpat attiecībās, kurās nevaru pavadīt laiku viena, mani ātri vien smacētu nost, jo laiks sev man ir ļoti svarīgs.

Nevienas no attiecībām šo visu gadu laikā baigo laimes sajūtu nav devušas. Ja būtu bijusi kādā iemīlējusies, tad varbūt justu atšķirību, bet pagaidām man patīk tas, ka varu tikties ar cik puišiem vēlos un nav jājūtas vainīgai, ka kāds tiek krāpts. Kā arī vēl esmu pietiekoši jauna, lai bez problēmām atrastu brīvus vīriešus ar ko pabūt kopā dažas stundas dienā, kad paliek garlaicīgi. Pilnīgi viena- bez randiņiem, kopīgi pavadītām naktīm u.tml. gan ilgi nevarētu.

up

Es uzskatu, ka cilvēks var būt laimīgs arī neesot attiecībās. Tomēr cilvēkam kā sociālai būtnei ir nepieciešami citi cilvēki, kas nozīmē, ka pilnīgi viens cilvēks nevar būt laimīgs, manuprāt. Bet attiecībām - protams.

Attiecības manu dzīvi padarija tikai skaistāku, jaukāku un interesantāku..

Es, ja tā padomāju, gandrīz nekad neesmu viena (bez attiecībām vai "variantiem"), bet tas man netraucē reizēm justies vientuļai. Domāju, ka ilgstoša būšana vienai arī netraucētu man justies laimīgai.

Ja ir forši draugi vai radi, tad var arī būt laimīgs vienatnē. Vēl viens nosacījums - lai apkārt visu laiku nav kāds īpaši salds pārītis, tad gan gribot negribot var piemesties sērīgais :D

Manuprāt, ir svarīgi atrast to īsto cilvēku ar kuru esot kopā nejutīsies vientuļš, bet tai pat laikā arī ne sasiets.
Pati esmu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgs mīļums un uzmanība, kuru var sniegt otrs cilvēks, taču tai pat laikā man ļoti svarīga ir arī vientulība. Man arī agrāk likās, ka attiecībās gribot negribot iezogas kontrolēšana, visa brīvā laika pavadīšana kopā utt., taču vienkārši nebiju satikusi īsto cilvēku.
Pašlaik esmu attiecībās, kurās netrūkst skaisti mirkļi kopā, taču netrūkst arī laiks vienatnē. Neesam no pāriem, kuri viens otru kontrolē vai visur vienmēr iet tikai kopā. Svarīga sastāvdaļa ir uzticēšanās, tāpēc man nav ne mazāko iebildumu, ja viņš vakaros aiziet ar draugiem uz bāru, viņam nav iebildumu, ja ar draudzenēm grasos iet visu nakti dejot. Līdz ar to esmu priecīga, ka blakus ir cilvēks, kuram sniegt savu mīlestību un rūpes, taču tai pat laikā man netiek atņemta man tik tuvā un mīļā vientulība vai laiks, kuru veltīt tikai sev, saviem hobijiem vai izklaidēm.

Šobrīd esmu attiecībās, bet kad atceros laiku, kad biju viena - es biju laimīga arī tad, jo vīrietis nav tas, no kā atkarīga mana laimes sajūta. Vīrietis nav manas pasaules centrs, bez kura es nespēju dzīvot vai būt laimīga. Es jūtos labi attiecībās, bet arī bez tām es biju laimīga, jo man laime nav lielums, kas piesaistīts vīrietim un attiecībām, un bez tām nepastāv.

Man ir grūti būt tādās attiecībās, kad otrs nesaprot manu patiku iet pastaigāt vienai un vispār pabūt vienatnē. Tajā pašā laikā nespēju vairāk par dienu būt viena. Man vajag tās dažas stundas nedēļā veltīt tikai sev un klusumam.

Es laikam vislaimīgākā esmu tajā sākuma procesā, kad ir rozā brilles, nevis jau nopietnas attiecības.
Pēdējā laikā mācos būt pašpietiekama un ziniet - jā, esmu laimīga! Es pat teiktu, ka izbaudu šo laiku, tā patīkamā brīvības sajūta.
Dažreiz uznāk tāda vientulības sajūta, bet tas pāriet! :)

Pietrūkst tusēšanas ar manām single draudzenēm. :)

Daudz kas no taa aprakstiitaa piemiit man.. biezhi vien attieciibaas bija "jaapalauzh" sevi, jo visi kavalieri taadi sabiedriskie gadiijaas un taadiem gruuti izprast, ka cilveeks var kert kaifu no vienatnes, ka ir cilveeki, kuriem paarlieka komuniceeshana dazhreiz ir too much..ka kaadai balliitei dazhreiz tiek dota priekshroka paseedeet parkaa paaris h ar graamatu utt.
Bet pniigu vienatni muuzha garumaa negribu, kaut kaa bailiigi..Taapeec vai nu jaalauzh sevi vai jaatrod taads pats dveeseles radinieks..

Vai patiešām es tāda vienīgā, kas ir ļoti laimīga arī neesot attiecības un, kas vēl trakāk, tuvākajā laikā, pat 'neplānoju' tās. Jūtos tik labi brīva, varbūt egoistiski, bet šādi ne ar vienu nav jārēķinās. Es koncentrējos uz sevi un to, ko vēlos sasniegt un izbaudīt. Man arī lieliski draugi un sociālā dzīve, bet pašlaik nedaudz jūtos kā liela daļa vīriešu, kas nevēlas atbildību un nopietnās attiecības. Ir reizes, kad šķiet "jā, būtu jauki, ja būtu šī otrā pusīte", bet tamlīdzīgi momenti ir arī esot attiecībās, kad iedomājies, cik jauki būtu, ja varētu pabūt kādu laiku viena. Protams, ja ierastos princis baltā zirgā un aizrautu elpu, nepretotos, bet pagaidām esmu traki laimīga arī bez tā visa.

es izbaudīju savu vientulību dažus gadus, līdz tomēr atradās cilvēks, kas to salauza un es vairs negribu būt viena.