Iepriekšējais auto bija īsts ģimenes loceklis, jēeēēēziņ, mīlēju dikti un ļoti. Ieraugot vnm smaidīju un es tur varēju dzīvot.. bāc, atkal skumji, jo nācās pārdot :(
Šī brīža rumaks .. ir vairāk kā pārvietošanās līdzeklis, lai gan ir jau mīļš arī. Bet ne tāpat. Tā kāvisi mani sapņu auto ir jau krietni gados, kādu no tiem vēlos kā *brīvdienu* prieciņu; ikdienas auto jābūt tādam, kurš katru rītu arī pieleks un ar kuru vēsā mierā pārvietoties vismaz pārsimt km pa bāni bez bēdu arī tad, ja piekrauts līdz ūkai.