Sveiki.
Stāsts īsumā:
Biju kopā ar puisi neilgu laiku, apmēram 8 mēnešus. Viss bija ļoti labi, var teikt nestrīdējāmies un nekas neliecināja par to, kas ir noticis šobrīd. Maija vidu puisis devās piepelnīties uz ārzemēm un ir tur joprojām. Divas nedēļas pēc viņa aizbraukšanas izšķīrāmies, jo viņam vairs nebija/nav jūtu pret mani, bet turpinājām uzturēt normālu kontaktu jo mums bija/ir kopīgs krustbērns. Vēl pēc divām nedēļām viņs pats man izstāstīja, ka ir jau attiecības ar citu sievieti un viņi ir uzsākuši kopdzīvi. Centos ar to samierināties, turpinājām uzturēt kontaktu līdz pagājušonedēļ viņš man pateica, ka man neesot morālo vērtību un es darot pāri nevainīgiem cilvēkiem. Tas, protams, mani ļoti sāpināja, no pārdzīvojumiem man sākās astmas lēkme, puisis to uzzināja. Pateica, ka vairs negrib nekādu ne saistību, ne kontaktu ar mani(nobloķēja visos saziņas portālos, aplikācijās, tel. nr. arīdzen), atteicās no sava krustbērna.
Es vistiešākajā nozīmē neesmu tam visas tikusi pāri, man sāp tieši tikapat daudz kā tajā dienā, kad puisis aizbrauca. Protams, es viņu ļoti mīlu un vēlu viņam to visu labāko gan privātajā dzīvē, gan karjerā, lai arī cik cūciski viņš nebūtu pret mani izturējies.
Darbā, neveicas - "viss krīt no rokām laukā", esmu kļuvusi neiecietīga un riebīga pret cilvēkiem, kas to nemaz nav pelnījuši.
Esmu ļoti daudz runājusi ar draugiem, raudājusi, gājusi uz dažādiem pasākumiem, lietojusi alkoholu- nekas nav līdzējis.
Nedaudz jūtos kā "slima" un apsēsta ar viņu. To visu iespējams var norakstīt uz to, ka esmu vēl ļoti jauna un pirmo reizi ļoti iemīlējusies.
Varbūt Jūs varat dot man kādu padomu, kā aizmirst šo vīrieti un visus notikumus, kas ir bijuši?
Jo es patiešām sevi šobrīd necienu par to kāda esmu un vairs nespēju izturēt to "bardaku" kas notiek manā galvā!
5
