Es palūgšu Baltajam eņģelim.
Kas man tik pazīstams šķiet,
Lai aiziet šonakt un palūko,
Kā Tev šai laikā iet,
Lai buzliek roku uz pleca
Un nekad vairs neņem nost,
Lai liktens asie zobi,
Vars jaunas brūces nevar kost.
Es palūgšu Baltajam eņģelim,
Kas man tik pazistams šķiet,
Lai pēc tumsas nāk gaisma
Un nekad vairs neiet prom...
Es nezināju, ka šīs rokas,
Kas augu dienu darbā kust,
Spēj skumjas paņemt, aiznest mokas
Un arī manu elpu just.
Es nezināju, ka šīs rokas
Var tā kā gulbji salidot
Ap manu pieri, kur jau krokas,
Un man daudz jaunu spārnu dot.
/Jānis Grots/
Tā kā gara saules diena
Esi, mūsu, māmulīt.
Tava siltā, jaukā gaisma
Devīgi mums ceļā krīt.
Mīļāko no visiem paldies
Vēlas sirds tev pasacīt.
/A. Ķirškalne/
Mātei
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es ilgi skatos. Man ir kauns.
Jo mana māte šajā brīdī,
Uz kūti ejot, kājas aun.
Cik skaisti mākoņi pār jūru.
Es smagu sirdi noskatos.
Kam man tie mākoņi pār jūru,
Ja mana māte neredz tos.
Bet zinu – savu dzīvi māte
Nemūžam nenosauks par sūru
Tik tādēļ vien, ka skatos es,
Cik skaistu mākoņi pār jūru.
/Māra Zālīte/
Mātes rokās
mātes siltums.
Acīs gaišs,
mīļš starojums.
Mātes sirdī
mātes mīļums,
Dvēselē -
tās atspīdums.
Mātes sejā
mātes maigums.
Lūpās -
vārdu pieskāriens.
Mātes rūpes,
viņas lepnums -
Bērniem dots savs pavediens.
/Vēsma Kokle – Līviņa/
Kāzu dienā
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un līdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: - vecmāt, nes! - un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir mūsu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas lemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: - rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.
/Imants Ziedonis/
394
