Attiecības

Kas ir tas, kas jūs var aizvainot tā, ka saprotat - viss, man pietiek! Ejam katrs savu ceļu. Tieši kādas attieksme - konkrēti un rīcības?

Tas, ka cilvēks sāk pārmest, aizvaino, uztur par pašsaprotamu, saka aizskarošas lietas, tad novīst ausis un savīst arī sirds :D

un, ko tas dos, kad Tu to uzzināsi, kurš ir mans slieksnis, lai teiktu - viss, man pietiek? ;) Neko.
Ir sasāpējusies situācija?

Kas ir tas, kas jūs var aizvainot tā, ka saprotat - viss, man pietiek! Ejam katrs savu ceļu. Tieši kādas attieksme - konkrēti un rīcības?

Noteikti fiziska un emocionāla pazemošana.

Es nezinu, ko man tas dos, vienkārši, es aizdomājos, kas kuram ir tas pats trākais..
Katram jau savs ''emocionālais sāpju slieksnis''.. jā, ir sasāpējusi situācija tik ļoti, ka arī, godīgi sakot, pat negribās runāt, jo nevienu jau tapat neinteresē :D
Saprotu, ka jebkurā situācijā galvenais ir būt laimīgai, bet .. labi, vienvārdsakot, ja kāda grib padalās ar savu emocionālo sāpju slieksni ; )

tad novīst ausis un savīst arī sirds

Tik patiesi!

Kādēļ cilvēki pieļauj destruktīvas, pazemojošas un sāpinošas attiecības? Nesaprotu, vai tas ir mazohisms vai izmisīgas bailes no vientulības? Retorisks jautājums...

Tas ir sevis dēļ... , jo pretīgi apzināties ''atkal nesanāca''.
Labāk mēģināt līdz galam par visu runāt, kas nepatīk un galējā gadījumā šķirties, nevis iecirsties un principa pēc katram iet savu ceļu :)

Kādēļ cilvēki pieļauj destruktīvas, pazemojošas un sāpinošas attiecības?

Mīlestība ceļ spārnos. Cilvēki cer, ka ar laiku situācija mainīsies

Mīlestība ceļ spārnos. Cilvēki cer, ka ar laiku situācija mainīsies

Cerība - muļķa mierinājums...

Kādēļ cilvēki pieļauj destruktīvas, pazemojošas un sāpinošas attiecības? Nesaprotu, vai tas ir mazohisms vai izmisīgas bailes no vientulības? Retorisks jautājums...

Varbūt retoriska atbilde?

Pagale viena nedeg, tā teikt. Uzsākot attiecības var gribēt kā labāk, bet realitātē cilvēki nesader kopā, neapzināti sāpina viens otru utt.

Ja attiecības man nesniedz apmierinājumu un azotes sajūtu, drošību un patvērumu no apkārtējās pasaules, man jau ar to pietiek, lai tās likvidētu. Es daudz sniedzu saviem partneriem, tīri emocionālā ziņā, un es gaidu to pašu atpakaļ. Līdz vardarbībai nemaz nevajag nonākt, kaut gan esmu bijusi arī emocionāli vardarbīgās attiecībās, kas, patiesībā, mainīja manus uzskatus šajā jautājumā.

Ja es nejūtos laimīga attiecībās un šķiet, ka tās mani nevis uzlādē un dod pozitīvas emocijas, atbalstu, bet gan gremdē un nomāc, tad izbeidzu.
Manas sarkanās līnijas, kad es attiecības pārtraukutu vispār nedomājot - krāpšana un sišana.

cik daudz jūs varat otram pielāgoties, pakļauties, cik daudz jūs varat ''izturēt''

Pielāgoties un meklēt saprātīgus kompromisus varu daudz, bet tikai savu principu un vērtību ietvaros. Ja no manis gaidītu, ka pārkāpšu savas vērtības, morāles principus, kas man ir, tad arī...nezinu, vai tās attiecības turpinātos. Diez vai.
Kas attiecas uz ''izturēšanu'' - tas vārds man saistās tikai ar ciešanām, jo man liekas, ka laimīgās un mīlošās attiecībās nav kaut kādu ''man tas ir jāiztur'' momentu.

strīdus un kašķus dalu divās kategorijās- ikdienišķie strīdi un Lielie. Ikdienišķie (strīds par to, kurš iznesīs miskasti, nomazgās traukus utml.) vispār netraucē un ir pašsaprotami, turklāt tiek atrisināti dažu minūšu vai stundu laikā. Tie Lielie- atšķirīgi uzskati par prioritātēm dzīvē, attiecībām utml. jau ir sarežģītāk. Ja tie kļūst pārāk smacējoši, tad ir kaut kas jāmaina- attieksme vai partneris. Konkrētus piemērus nosaukt nevaru, kas ir tā "viss, man pietiek" robeža-nav vēl nekas tāds piedzīvots. Ja otru cilvēku vairs neuzskatītu par tā vērtu, lai turpinātu attiecības vai nesaskatītu iespēju visu uzlabot vai mainīt-tā laikam būtu mana pacietības robeža.

Taisnība, vismaz pozitīvais šajā visā - ar katrām attiecībām kaut ko iemācāmies. Kaut ko jaunu par sevi, par cilvēkiem un attiecībām kopumā.

Varu pielikt punktu, ja uz mani nemitīgi paceļ balsi. Esmu augusi ģimenē, kur ir saticība un augstos toņos nekad nekas nenotiek.
Vizuali kritizeta nekad neesmu, jo vienmēr sevi uzturu formā, pat pārcenšos ar treniņiem. Bet reali, nez vai izturētu, ja man adresētu piezīmes par ļumekli tur vai citur,ņemot vēra,ka pats vecis nav nekāds modelis. Bet laikam jau jāteic,paldies dievam, attiecībās viss ir kārtība.

Ar draugu bieži vien sanāk sakašķēties, bet tie ir niecīgi ikdienas strīdiņi, ar kuriem stundas laikā tiekam galā. Personīgi es nevarētu paciest pazemošanu, gan fizisku gan garīgu, jo, manuprāt, tās vairs nav attiecības. Savai robežai ''viss cauri, man pietiek'' nekad pat tuvu neesmu bijusi, un domāju, ja šī robeža tuvotos, es censtos visu labot, runātu ar otru pusi, bet ja nekas nemainītos, negaidītu robežas galu. Lai arī cik sāpīgi nebūtu, es pieliktu punktu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas var ilgi ciest pāridarījumus.

Ja apvainojumi kļūst klaji neloģiski un ar pašmērķi mani aizskart, nevis labot situāciju. Gadījumā, ja otra puse nepanāk soli pretī, lai risinātu radušos problēmu. Vispār esmu ārkārtīgi iecietīga un strīdus uztveru kā mācībstundas, taču ja risinātāja esmu es viena - nē, paldies. Tam nav jēgas.

Es biezi esmu domaajusi par to,cik labi buutu,ja pirmo viiru varetu salikt kopaa ar otro-tad buutu perfekta kombinaacija:D
Atceros,ka saakumaa bija loti gruuti,jo cilveeku nepazinu iisti ,un daudzas lietas krita uz nerviem-tada monotona ,leena runaasana striida laikaa iipasi!:DTad veel-es buutu loti prieciigs,ja...
Tagad peec gadiem ,vienmeer pasmejos par to saakumu!
Noteikti nevareetu paciest "rokas pacelsanu",blaustiisanos,manu lietu kontroleesanu...
Man patiik ,ka striidu laikaa, viirs izstaajaas no speeles-aiziet citaa istabaa,lauj man "izaardiities vientuliibaa"!