Man ir grūti no idejas nokļūt līdz realizācijai, bet, kad redzu rezultātu, viss aiziet automātiski un nav vajadzība sevi vēl lieki motivēt :)
Piemēram, man ļoti nepatika skriet, ciest nevarēju to darīt. Bet gribēju nomest svaru, sporta zālei naudas un laika īsti nebija, tāpēc apņēmos tomēr pamēģināt no rītiem paskriet. Pirmajā reizē atcerējos VISUS iemeslus, kāpēc man riebjas skriet :D Gribēju jau visam atmest ar roku, bet mamma neļāva padoties, tā nu nākamajā dienā atkal gāju skriet. Šoreiz lēnāk, piedomājot par elpošanu un jutos tiešām labi, nevarēja ne salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Un tā automātiski tas process aizgāja, ar prieku cēlos agri no rīta un skrēju, kad jutu, ka kājas jau sāk sāpēt, bet kāds gabaliņš līdz mājām palicis un gribēju jau pāriet soļošanā, sev iestāstīju, ka jāsaņemas un jānoskrien, piemēram, līdz tai ceļa zīmei, kas ir 50m attālumā. Kad sasniedzu to, tad atkal domāju līdz kurienei jāskrien. Man tā ir vieglāk, kad domāju par maziem gabaliem, jo domājot, ka līdz mājām vēl kādi 2km, visa dūša uzreiz noplok :D Un esmu ievērojusi, ka, ja es sāku soļot, uzsākt skriet ir grūtāk nekā tad, ja pārvaru to ''gribu atpūsties, apnika skriet'' momentu. Domāju, ka to var attiecināt arī uz jebkuru citu jomu, ka labāk ir to slinkumu pārvarēt nekā ļauties :)