Sveiki, labvakar!
Šim forumam uzdūros nejauši, ieguglēju '' bezrecepšu miega zāles'' un pirmais kas izleca bija raksts forumā, rakstā kāda meitene vēlējās izdarīt pašnāvību... Palasiju komentārus un man uznāca vēlme vienkārši izrunāt savu sāpi...
Es īsti nezinu kādēļ man gribas to visu šeit rakstī, bet laikam arī ir sajūta, ka ar tik pilnu sirsniņu ilgi izvilkt nevar
Bez aplinkiem, esmu jauna meitene, taču jau ļoti ļoti sapņoju par ģimeni, mana kvēlākā vēlme bija bērniņš, ģimeni ļoti gribēju laikam tādēļ, ka tētis pameta, mamma strādāja un ģimenes siltumu un mīļumu neesmi izjutusi tik pietiekami cik gribējās..
Bija vīrieties, 12 gadus vecāks par mani, satikāmies kādu laiku, šķīrāmies, gājām kopā, kašķējāmies un visu ko... pēc kārtējās izšķiršanās kas ilga 2 mēnešus, saejot atkal kopā nolēmām, ka gribam bērniņu, pēc kādiem 3, 4 mēnešiemes paliku stāvoklī, par ko no visas sird priecājos, bet vīrietis sāka jautāt vai tas ir viņa un runāt citas muļķības, visu laiku ļoti pārdzīvoju, raudāju, teikšu godīgi, lai nemānītu pati sevi- uzpīpēju un iedzēru, bet ne daudz un neko stipru, ar ko nelepojos :( bet tās bija pāris reizes un kad sapratu ka emu pilnīga muļķe tā darot bija jau par vēlu, pēc nedaudz vairāk kā 2 mēnešiem bērniņu zaudēju, pārdzīvoju šausmīgi, līdz kaulam sāp, raudāju, negāju uz lekcijām, gulēju, raudāju, vīrietis, kad mani ielika slimnīcā atbrauca vien uz 15min pēcdarba, kaut gan pats sev ir boss un varēja visu dienu pie manis būt, pārbraucot mājās arī strādāja līz vēlai naktij, pirmajās brīvdienās aizgāja ar čomiem...
oktobrī būs pagājis gads, bet seksa mums nav, viņš nespējot, ir jau bijušas kādas pāris bēdīgas reizes, bet nekas līdzīgs iepriekšējam, strīdamies šausmīgi, nerunājam bieži, viņš ir teicis ka vairs tā nevar, ka nevar izturēt strīdus, raudu gandrīz katru dienu, jūtos vainīga, dzeru bieži, kad nav jāstrādā neeju ārā no mājās, gribu pamest skolu, vispār neko, pilnīgi neko negribu darīt.. zinu ka drī jau gads riņķī bet vēl tik šausmīgi pārdzīvoju un netieku tam pāri, liekas viss ir noticis vakar
ir sajūta ka vienā brīdi apstāsies sirds no raudāšanas un uztraukumiem, stresu apēdu, jūtos neglīta un nelaimīga, esmu līz ar visu to zaudējusi visus mērķus, iedvesmu un visu pārējo ...
Esmu gājusi pie psihologa, neredzzēju tam jēgu dižu..
jā, es nezinu ko darīt, vienkārši nesaprotu kā lai tagad dzīvo, zinu, ka šādas nelaimes notiek bieži, ir sajūta ka esmu par vāju..
ārpāts, vienmēr esmu bijusi tik jautra un radoša, tagad esmu samocīta un nelaimīga, vainīga un pārraudājusi jēgu... un es neesmu vienīga kas to ir pamanījusi
vissūdīgāk ir kad otram par visu ir nospļauties un patīk tikai iebāzt acīs ka viņa draugs ir laimīgs unviņam būs bērns, ka tagad jau mums arī būtu bijis, ka es visu vienmēr padaru vēl ļaunāku, es saprotu ka viņš guļ ar citām, krāpj, melo, bet nesaprou kapēc nespēju aiziet...
gribas gulēt, bet nespēju, murgi, bezmiegs, asaras...
8
