Kādas ir jūsu domas par draudzību starp vīrieti un sievieti, kas sākusies ir no nulles: cilvēki satikās, iepazinās un sadraudzējās?
Šobrid esmu tādāsituācijā. Mani pašu tajā viss apmierina, tomēr citiem patīk bāzt degunu tur,kur tas nav paredzēts. Īsumā izstāstīšu: iepazināmies pirms nepilniem trīs gadiem, iepazīšanās bija saistīta ar interesēm, kas abiem izrādījās kopīgas. Sekoja tikšanās, kopīga laika pavadīšana, iepazinos un sadraudzējos arīar viņa draugiem,ar viņu draudzība kļuva arvien ciešāka. Būtībā mūs vieno kopīgas intereses, intelektuāla saikne. Kā draugs viņš man tiešām daudznozīmē, zinu, ka vienmēr varu uz viņu paļauties, uz padomu, uz palīdzību... Esam kopīgi apmeklējuši daudz adžādus pasākumus, kad tiekamies, laiparunātos, tikšanās ieilgst uz vairākām stundām,jo varam runātpar visu, dažādu apstākļu dēļ arī nakšņojuši divatā (bez divdomībām), viņš mani mācījis peldēt, un tamlīdzīgi.
Kur ir sarežģījumi:
Šādas attiecības apkārtējiem nav izprotamas. Mani draugi un paziņasnetic, ka starp mums ir tikai draudzība, tāpēc reizēm nākas uzklausīt dažādas aizmuguriskas runas,kas nav patīkami. Es saprotu,ka no malasvar izskatīties, ka ir kas vairāk, bet es nevaru un negribu visiem skaidrot to kā ir pateisībā. Tas viss noved pie nākamā: šo gadu laikā esmu uzsākusi vairakas attiecības, bet tās īsti neturpinās, jo viss atduras pie tā paša - agrāk vai vēlāk izjūk,jo atrodas "labvēļi", kas vēlasapgaismot viņus par manām "attiecībām" ar to otru cilvēku. Un īstenībā viņš IR lielisks cilvēks, kuru zaudēt nevēlos, it seviķši, ja tās jaunās uzsāktās attiecības vēl nav tādā fāzē,kad tas cilvēks ir paspējis kļūt par svarīgu dzīves sastāvdaļu. Esmu strupceļā, gribu dzirdēt viedokļus. :D
PS Neesam pusaudži, man ir 25, viņš ir 8 gadus vecāks.