vientulība

Atceros, ka nav kājas katru dienu jāskuj, uzreiz siltāk ap sirdi paliek.

Atceros, ka nav kājas katru dienu jāskuj, uzreiz siltāk ap sirdi paliek.

:D

Kad ir tā, ka patiešām jūtos vientuļa, grūti ir ar to sadzīvot. Mokos. Un nepalīdz nekas. Bet nekad nav bijis tā, ka ilgtermiņā esmu vientuļa. Tā kā izdzīvot var, nav tik traki.

Es vairs nekad nejūtos vientuļa. Kādreiz jutos, ļoti, bet kopš man piedzima sīčārs, man mīlestības netrūkst.

Vienkārši atrodu, kur domas novērst. Aizeju paskriet, noskatos kādu labu filmu vai arī izmēģinu kādu labu recepti un tā galīgi aizmirstos. :) Un vēlāk no vientulības ne miņas. :)

Visu laiku atrodu kādu, ar ko satikties. Sen neredzētus paziņas, utt.

Grūti ar to vientulību. Bet patiesi brīva jutos pilnīgā vientulība. Man kā reiz ir cita problēma. Kā sadzīvot ar vēli būt nepārtraukti brīvam.. Kā putnam. Varu vienā dirnā ieskriet ar pieri sienā-prom no visa un visiem, lai tikai justos brīva.. Un tam komplektā nāk vientulība, kad tā uznāk, tad atkal negribu pilnīgu brīvibu. Nedomåju par brīvību no attiecibaam, bet kopumaa. Nevaru vienā vietā, gribu blandīties šur,tad tur.. :D

Laikam īsti nepazīstu šo sajūtu. Ne vienmēr man blakus ir cilvēki, daudz laika pavadu vienatnē, bet nekad nejūtos vientuļi.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri izbauda vientulību un, kuriem vajag laiku, lai pabūtu vienatnē.
Es gan šobrīd nejūtos vientuļi, lai gan bieži esmu viena un pa dzīvi sanāk kulties vienai.
Satiekos ar sen nesatiktiem cilvēkiem, lasu, skatos skaistas bildes, brīvprātīgi palīdzu citiem, paskrienu, uzturu mājas kārtībā. Vienvārdsakot- nodarbinu sevi. Nav laika būt vientuļai! :)

Pagaidām vēl nenākās ar tādu sadzīvot.

man patik but vienai sad un tad, bet ilgstosi tas viss ari nomaac.

bonusi, neviens netracue kad ir vlme nosnausties, vari skatities serialus pec savas izveles, klausities skalu muziku un staigat vienas apennees,

Reizēm ir labi pabūt vienai, padomāt par visām lietām, kas aizņem Tavu prātu. Taču, piekritīšu MADasaHatter,

ilgstosi tas viss ari nomaac.

!!

Ja šī vientulība ir ilgtoša, jācenšas kaut kā aizpildīt savu laiku, vairāk aktivitāšu, tikšanās ar draugiem utt.

Samērīgās devās man vietulība patīk, tā man ir pat nepieciešama. Nevaru ilgstoši būt burzmā, vajadzīgs laiks, kad pabūt ar sevi, baudīt klusumu un sakārtot domas, tāpēc ar vientulības brīžiem sadzīvoju itin labi, ja vien tie nav pārāk ilgi. Turklāt, neskatoties uz brīžiem vienatnē, vientuļa nejūtos tik un tā.

man atkal it cita probleema, man patiik buut vienai, kad esmu viena it kaa gribaas attieciibas, bet vinjas mani smacee. Man patiik pietureeties pie plaana un nepatiik,ka randinji utt izjauc manu ikdienas rutiinu

Īsti vientuļa nejūtos. Ja nu patiešām kādā brīdī uznāk šāda sajūta, kas tajā brīdī nedaru prātu priecīgu un vienatne kļūst par vientulību, tad zvanu augšā kādai draudzenei, piemēram.

Bet ikdienā jau tik daudz tā socializācija, ka vientulība nav aktuāla. Tas man asociējas ar veciem cilvēkiem vairāk.. Kur tad jaunībā?

bet vientuls jau ari var justies taja pasa burzmaa ne taa?

mēģinu ar rokdarbiem aizpildīt tukšo vientulību,bet ja esi vecis varu ieteikt paskatīties ekstrasensus, mūzika vairs nelīdz arī nezinu ko iesākt ar vientulību jāmeklē druška, tādu jau esmu atradusi. ir kam pakratīt sirdi. paliek vieglāk.