Vai esat novestas līdz asarām darba vietā?

Man ir gadījies apraudāties, kad:
-Strādājot par viesmīli, vienreiz 20Ls vietā izdevu 100Ls, tad par laimi mani palaida uzreiz mājās, jo strādātāja vairs nebiju
-Kaut kādas šķiršanās vai lieli kašķi ar draugu protams :D
Varbūt ir bijušas vēl kādas reizes, kad asaras saskrien acīs, bet cenšos savaldīties. Vispār esmu viegli emocionāli ievainojama, visu ņemu pārāk personīgi, ko noteikti nevajadzētu darīt, ja darbs ir ar klientiem, apkalpojošā sfērā. Uz galvas gan neļauju sev kāpt, uz mutes neesmu kritusi un neļauju klientiem pārmest sev lietas, pie kā neesmu vainīga.

addict - Laikam viena no manaam probleemaam ir Tevis piemineetaa emocionaalaa ievainojamiiba.. Es arii uzreiz visu uztveru personiigi, njemu pie sirds utt.. Taa jau skiet, ka savos gados kam tikai neesmu gaajusi cauri, un tomeer veel neesmu TIK speeciiga..

Ledene, es arī esmu gājusi ĻOTI daudz kam cauri, ka man vispār vajadzētu būt mūžīgi pokerface, bet nu tomēr par spīti visam esmu tiešām ļoti emocionāla (ne tikai darbā). Mēģināju ar to samierināties, pieņemt, ka tāda esmu un viss :) Bet periodiski tomēr cenšos to mainīt. nervostrongs līdz :D Un palīdz arī ļoti liels darbs ar sevi, mēģinu sevi noskaņot uz citādāku dzīves skatījumu.

Es arī strādāju apkalpojošā sfērā, un jūtos līdzvērtīga ar tiem cilvēkiem kuri nāk prikt ;) Atbildu tāpat, kā atbild man

dvīne cik valodas zini :D
Dzirdēju, ka klients jāapkalpo viņa valodā :D Igauniski māki :D

Man laikam vajag daudz ,lai saraudinaatu darba vietaa-ir taads ruudijums jau iestaajies ,te ilgi dziivojot,bet bija taada reize,kad manaa prieksaa atlaida manu prieksnieci ,un tad man tiesaam bija loti gruuti-saskreeja aciis asaras,iipasi veel taapeec,ka atlikusii diena bija jaastraadaa vienai...tas bija liels paarbaudiijums!
Atceros gadiijumu operaaciju zaalee(veel no Latvijas laikiem-straadaaju vienu briidi)...operaacijas laikaa pagiiba aarsta asistente,tas notika naktii ,un man bija jaadara abi darbi-jaapaliidz ,kaa asistentei ,un jaapadod instrumenti-tad nu gan bija asaras aciis,jo tas dakteris bija loti nervozs(varu saprast vinu arii).To laikam atcereesos visu muuzu-galvenais ,ka neaizladaam pacientu "pie Dieva":D!

Heh, jā, komiski, bet ir gadījies. Būdams puišelis tiku pie ''haltūriņas'' celtniecībā un nesapratu nevienu norādījumu, jo pamatdarbinieki bija krievu valodā runājošie. Panika. :) :D

Esmu novesta vienu reizi, bet tā reize tāda pamatīga. No vadības, izteica personīgu, ļoti smagu apvainojumu (konkrēti nevēlos rakstīt), ko ļoti ņēmu pie sirds, man jau vadības kabinetā uznāca lēkme, visa sāku trīcēt un nevarēju vairs paelpot. Vadība jau saprata, ka nevajadzēja man tā teikt, mēģināja vērst visu par labu, bet man tas vairs neko nedeva. Rezultāts bija tāds, ka biju pilnībā psiholoģiski sagrauta un pēc laika dabūju ņemt slimības lapu, lai ārstētos.

Jā, esmu. Tur nav ko slēpt. Raudāju tad, kad direktors atļāvās mani nosaukt par idioti. Tajā mirklī uzreiz ieslēdzās aizstāvības bruņas un lēnām un mierīgi pa punktiem izstāstīju kāpēc es neesmu un nevaru būt idiote. Bet pēc tam ieejot savā kabinetā izplūdu asarās. Jo nu nebiju pelnijusi tādu apvainojumu. Toreiz vnk pagadījos neīstajā vietā, neīstajā laikā. Pēc kādas stundas, gan vadība atnāca un atvainojās, bet tas nemaina faktu, ka tā bija ļoti neprofesionāla rīcība no otras puses.

Gadījās otrajā mēnesī pēc darba uzsākšanas. Vainīgs bija klients. Sanāca brīnišķīgas ugunskristības. Vēl līdz šim brīdim datorā stāv uzrakstīts atlūgums, ko atliek vien izprintēt un parakstīt.

Strādāju ļoti emocionāli nogurdinošu, stresainu darbu ar ļoti daudz virsstundām. Lai ilustrētu, kas ir "daudz" virsstundas - šoziem vienai kolēģei bija mēnesī ~200 virsstundas. Mums pārējiem ir mazāk (mēnesī līdz 100, bet tas arī ir ļoti daudz). Un ja godīgi es nezinu nevienu kolēģi (sievieti), kas būtu vismaz pusgadu nostrādājusi un nebūtu raudājusi. Par ko raudāt - loģiski, ka par slodzi, par tuvojošajiem deadlines, dažas ir teikušas,ka sāka raudāt par vadības attieksmi, bet tas laikam senākos laikos bija, jo man liekas, ka šobrīd vadība ir ļoti jauka un saprotoša.
Patiešām, ja es uzzinātu par kādu kolēģi, kas nav raudājusi un ir nostrādājusi vismaz pusgadu-gadu (jo pašā sākumā jau nav jāraud, jo neliek daudz darīt), es viņai konfektes nopirktu. :D

šajā jautājumā mani vienmer nodrbina viena doma - kādas dzīves ir tiem cilvēkiem - klientiem , kas izturas pret apkalpojošo personālu tā, kā te dažas minējušas.. cik jābūt nelaimīgam? bēdīgi. es darbā līdz asarām klientu dēļ neesmu novesta, jo es vienkārši neļauju rasties tādām situācijām, ja atnāca iepriekšējā darba vietā arī kāds idiotiskāks klients es vispār neielaidos kašķos. ā, ne 1x gan sanāca mazliet asaras, bet tāpēc, ka es vnk sapratu, cik bieži vien nepareiza sistēma visur ir :D man atnāca pārdzēries , neadekvāts, agresīvs krievu vecis un taisīja teātri, negribēju ar viņu ņemties, tpc domāju saukšu apsardzi, lai savāc viņu, zvanu apsardzei, a viņi man pasaka, ka visas mašīnas aizņemtas un vai es pati netikšot galā! tad es paliku uz tādas pauzes, jo vienmēr biju domājusi, ka esmu pasargata, jo ir taču apsardzes poga :D

Vakar raudājo,jo kolēģis mani nosauca par cūku un pagrūda..uzraktīu vadībai ziņojumu par to psihopātu un 1dien nosūtīšu..Redzēs,kas būs.. nevaru ar tādu cilvēku kopā strādāt!

čau cūka :D Tev nekas neizdosies vadība ir manā pusē :D

Esmu no ļoti lielas slodzes. Pat kolēģes ,kas tajā darbavietā strādāja jau gadu raudāja,jo spēka vairs vispār nebija. Ir bijis tā,ka pēc maiņas aizbraucu mājās,iegāžos gultā raudu no nespēka un pat ir saukti ātrie,jo spiediens bija tā uzkāpis,ka likās,ka es no sāpēm ekspoldēšu. Protams ātri aizgāju no tās darba vietas.
Tagadējā darba vietā esmu raudājusi,jo biju nostrādājusi ļoti daudz virstundas mēnesi( ap 140virstundām) un saņēmusi nepareizu atalgojumu,tad likās,ka tā var|?! Ka tu kā muļķis esi visu darijis,sutkām negulējusi un saņēmusi neko! Nu pēc stundas toreiz situācija tika labota un pievesta klāt ''prēmija'.

Esmu,bet neizradu un neraudu,kad citi redz.
Vis smagak psihologiski bija stradat par skolotaju bernudarza. Protams, ar tagadejo pieredzi nekas tads nebutu. Bet nu visam jau jaiziet cauri.

Drīzāk līdz tādam stāvoklim, ka vēlos raudāt, kliegt un lamāties vienlaicīgi! :D Cik atceros, tā bija vienreiz.. priekšniece uzkrāva TIK daudz darāmā, ka beigās pati nesaprata un neatcerējās, ko vajag viņai, bet turpināja apkraut ar dažādām lietām.. Izbesīja! :D

Tagadējā darba vietā esmu raudājusi,jo biju nostrādājusi ļoti daudz virstundas mēnesi( ap 140virstundām) un saņēmusi nepareizu atalgojumu,

LOL viss pareizi Latvijā darbiniekam virstundu apmaksa nepienākš, jo viņš ir vergs, bet ja strādā ārzemēs tev arī nepienākas nekas jo esi imigrants vergs :D LOL Ej vien raudi kaktā :D

ervin, ja nav noslēpums, cik tad gaterī strādājot stundā saņem?

Jā,esmu saraudājusies vienu reizi.
Tas bija trešais mēnesis skolā un daži "foršie" pamatskolnieki stundā sāka teikt,ka viņi grib atpakaļ veco skolotāju,jo tur varējaa nedarīt neko utml. Un tad tik visu stundu "mēs gribam veco skolotāju,cik viņa bija forša utt" Tā kā pirmos mēnešus es ļoti centos,tad tas man bija kā sāls brūcēs...īsti nezināju,ko viņiem atbildēt.. bija palikušas 5min. un es viņus palaidu.
Ja jūs zinātu,kā es izbimbājos...nevarēju rast sev vietu.
Vispār esmu ļoti emocionāla un ir grūti dažreiz savaldīties.
Vēljoprojām nezinu,ko atbildētu,ja atkal viņi sāktu čīkstēt...lai arī kā,bet tas sāp. Kā uzaudzēt biezo ādu?