Vai esat novestas līdz asarām darba vietā?

Jā, esmu, pie tam divās darbavietās. Stāstīt negribu, bet nepatīkami bija ilgi pēc tam - pārdomas, kāpēc vispār ļauju darbam sevi tik ļoti iespaidot, kāpēc man nav tās biezās ādas utt.

Vienu reizi, jo darba laikā nozaga manu mobilo :D

Jaa biju novesta liidz gandriiz jau nervu sabrukumam. Vainiiga biju gan es, gan vadiiba, gan klienti. Peec tam jau uzaudzeeju biezu aadu, bet tas jau nenotiek vienaa dienaa.

Vienu reizi tā ir bijis - vadīju projektu, kur viss bruka un juka, turklāt man nebija pieredzes tajā jomā, dabūju no priekšnieka skarbus pārmetumus un apraudājos. Tiesa, pēc tam viss kaut kā loģiski sakārtojās un es tiku galā, rezultātā pat tiku pie prēmijas. Citkārt ir bijušas dusmas, aizvainojums, aizkaitinājums, bet asaras vairs ne.

jā,vienreiz sanāca apraudāties, vienkārši nesapratu kolēģes izteikto piezīmi,jo domāju,ka to viņa bija vērsusi pret mani, jo tajā brīdī darbā bija liels saspīlējums,bet beigās izrādījās,ka tas nebija vērsts pret mani.

ā, bija vēl viena reize, bet tur drīzāk nervi man sagāja čupā, notika īssavienojums, jo mēnesi no vietas cēlos 6.00,bija darbs+studijas līdz vēlam vakaram,mājās biju ap 23.00,biju nekāda, ar tā brīža simpātiju bija krīzīte uznākusi. un tad vienā dienā viens mazais mani neklausīja, tad es neizturēju sāku kliegt un raudāt reizē. auklīte teica,ka tas esot bijis iespaidīgi,jo vispār pēc dabas es esmu miera mika,viņa no manis neko tādu neesot gaidījusi

Esmu. Kurš vainīgs? Nepateikšu, pirmo reiz tas bij tik vien tāpēc,ka priekšniecei bija tieksme katru dienu visus novest līdz nervu sabrukumam, pēc darba visi rāvās uzsmēķēt vai iedzert,labi,ka tur ilgi nenostrādāju,otreiz citā vietā arī,pirmā darba diena,man pasaka,ka būs otra meitene arī, es atnāku uz darbu -es būšot viena, un apmācības bija,ja labi 2 h, un jau bija piegādātājs,nezināju,ne kur kādas pavadzīmes vai kas tur,sabļāva uz manis tas vecis, ar visu citu tiku galā lieliski un izdomāju kas un kā,bet priekšniecībai bija vienalga ka otra meitene nav ieradusies u.t.t,ātri aizgāju prom ..

Jā, ir bijis. :) Pats nepatīkamais bija vienā no pirmajām darbavietām (man bija 17-18.g.), kad apmācību 2.dienas rītā sapratu, ka esmu apsaldējusi urīnpūsli un man bija drausmīgi slikti, bet uz darbu aizgāju. Taču pēc pāris stundām man gribējās pa sienu rāpot aiz sāpēm, aizgāju personāldaļai pateicu, ka esmu apsaldējusies un vai varu atnākt rīt uz apmācībām, jo šodien nevarēšu neko izdarīt. Nu un tā tante man riktīgi sabļāva virsū, kā es vispār uzdrīkstos saslimt, likās ka tūlīt man uzšaus pļauku utt! :D Šķiet, ka viņai bija vnk besis un es patrāpījos pa rokai, bet nu neko, ar asarām acīs aizgāju mājās un nākošajā dienā man bija labāk un nācu atkal un pēc tam tur nostrādāju veselu sezonu un ar to sievieti bija normālas attiecības. Tagad protams neatļautu nevienam pacelt balsi.
Un citās darbavietās gandrīz līdz raudienam noveda dažs labs klients, kuram uzvedības norma acīmredzot bija kaut kas svešs vai vnk gribējās izgāzt dusmas uz kādu citu.

Bet kā lai iztur to spiedienu? Tu jau tā dari, ko vari, centies, lai ir labāk, bet tomer tu dabu dzirdet tikai slikto. Un ja vel tas aiziet lidz personigiem apvainojumiem. Centies izskaidrot, atvainodamas saki, ka vel tikai macies (ko patiesam ari daru), bet tev pasaka, ka tev janokrit no Meness un viss jazina. Un vel pret tevi pacel balsi un apvaino. Un ne jau viens cilveks, bet kadi tris reizee.. Tad vel sudzas vadibai un tu ludzies, lai si nebutu tava pedeja darba diena.. Tad jau skiet, ka bus vel kadas reizes tris jaraud..

Esmu raudājusi, un kā vēl, bet neviens nekad nav redzējis. Tikai bija teiciens - ja mazā noliktava ir perfektā kārtībā, tad Andas ir raudājusi. Jo vienmēr raudāju, lai citi neredz.

Jā, jo bija 'līdz kaklam'.

Esmu novesta līdz asarām vismaz 10 reizes.. :D Pārsvarā bija par to , ka klienti bija neapmierināti ar mūsu darbību. Protams viss bija jāizgāž uz mani :D . Bet vienu reizi , mani puisis (biju vēēēēl ļoti jauna, pirmais gads kad strādāju) pameta , tad gan asaras lija kā pupas:D

Jā, ir gadījies..
Atceros vairs tikai to, ka ļoti strauji sāka mainīties attiecības ar vienu kolēģi no labām uz katastrofālām, riebās atrasties viņas tuvumā, vadībai lūdzos, lai strādājam dažādās maiņās, kas ne vienmēr bija iespējams un viņa vienmēr atrada iemeslu piekasīties par jebko, sākās aprunāšanas utt. Es, protams, arī neesmu no klusētājām un uzreiz izliku visu pretī, bet tas neko neatrisināja, tikai saasināja. Vislabāk man patika, kad šī te kolēģe pamatīgi kritizēja mani un salīdzināja ar vienu citu meiteni, kura vispār nestrādāja, murgs, vienvārdsakot. Vadībai arī bija tīri vienalga, tāpēc aizgāju prom, pat neatstrādājot tās savas atlikušās dienas un nekad, nekad, nekad tur vairs neatgriezīšos.
Bet tā bija lieliska pieredze tādā ziņā, ka morāli norūdījos, ja arī citā darba vietā ir radušies konflikti, ko nevar atrisināt mierīgi un, ja kritika ir nepamatota, ir vieglāk to laist gar ausīm un neņemt pie sirds. Idiotu ir pilna pasaule, tāpēc nav jābojā sev dzīve ar tādiem strīdoties :)

Nē. Pirmajā darbavietā, ja mani kas neapmierināja, vienkārši dusmojos. Šajā man viss ļoti patīk un nekādu problēmu nav bijis. :)

Jaa,esmu. Shajaa darba vietaa vienreiz. Bija drausmiigi klienti un biju jauninjaa.. Menedzere teica stingraa balliti,ka nedrikst nevienu asaru nobirdinat tadu idiotu deelj.
Pec taa gadijuma nekas mani nav spejis novest lidz asaraam,njemu visu vieglak un labaak pasmejos par stulbiem cilvekiem. :)

Piņņāju, kad puisis pameta, bet citādi nav gadījies.

lasu un brīnos cik sievietes var būt mīkstas

Nevis balliiti,bet *balsii. :D kljuudinjas :D balliite riit buus :D

Atsaucoties uz Andas komentaaru.. Nu man savas bedas nacas dalities ar kolegi, kurs mani mainija. Vinam laikam ir biezaa aada un vins vispar teica,ka nekas traks neesot noticis. Es ta padomaju, ka tomer loti gribu tur stradat, jo uztraucos par katru savu kludu, katru sikumu, ko esmu palaidusi garam, katru starpgadijumu. Sho visu izstastiju ari savam milotajam cilvekam. Jo nu kam veel. Nu vecaku aciis man vispar viss iet labi un esmu stipra meitene.

ddelirium, kas tad tā pa mātīti tādu bija? :D

Man gandrīz vienmēr apkārt bijušas sievietes kolēģes, protams, ka aprunāšana iet uz urrā, bet parādīju, ka man neviens uz galvas nekāps, darīju savu darbu, cik labi varēju, neaprunāju nevienu, intrigās neiesaistījos, un mani (vismaz sejā) cienīja visas, pat tās, kas no sākuma izturējās pretīgi - bļāva virsū, aprunāja. Vēl, kad gāju prom no darba, pateica paldies, ka tik labi strādāju. Nu sapratu, ka ar to vienkārši ir jārēķinās, darbā nav ko draugus meklēt.