Heh, man gan savulaik ir rakstiiti gan dzejolji, gan dziesmas sacereetas un arii dziedaats zem loga (dziivoju privaatmaajaa, taapeec par kaiminjiem nebija jaauztraucas), gan "dzejas stunda" ir bijusi, kad puisis citee Pushkinu un citu dzejnieku dzejoljus no galvas... Ziedu kleepji, romantiskas daavanas (gredzeni un citas rotas), saldumi un visdazhaadaakie romantiskie paarsteigumi, gan pavisam nieciigi, pashtaisiiti siikumi, gan daargi - daudz kas ir bijis... Un tie nebija tiinju vecuma viirieshi! Un nekad nebija ienaacis praataa izsmiet pieluudzeeju, nokjengaat paarsteigumu, vai viebties nepatikaa... Man jebkaada uzmaniiba bija patiikama un svariiga, to arii noveerteeju.
Kaada gan starpiiba - pashsacereets dzejolis, pashgatavota kuuka, nopirkt rafaello, ziedu pushkjis vai viena skaista roze? Taa jebkuraa gadiijumaa ir uzmaniiba, censhanaas, piedomaashana, gribeeshana izpatikt... Galvenais tachu, ka neierodas smirdiigs, piedzeeries, ar cigareti zobos un vienkaarshi neiestumjas maajaa pagruuzdams sievieti malaa, nenoveljas uz diivaanaa un neuzkliedz "davaj, pagatavo man kaut ko! Eest gribaas!".
Meitenes - uztveriet visu vienkaarshaak! Ja viirietis izraada uzmaniibu - tad vienalga, cik smalka vai daarga taa ir, galvenais tachu ir tas, ka vinjsh par jums ir piedomaajis un centies!