Kad beidzas mīlestība?

Tieši tā, aprakstā minētā ir iemīlēšanās sajūta, nevis mīlestība. Man bija lielisks piemērs, ka mīlestība gan nebeidzas - mani vecvecāki, kuri bija precējušies teju vai 50 gadus (mazliet pietrūka). Viņi bieži ķīvējās un stīvējās, bet tā ar humoriņu - ķircinot viens otru. Kad vecmammai bija insults, viņa palika gandrīz vai pilnībā paralizēta, uz gultas guloša. Vectēvs bija tas, kas viņu kopa, bija blakus, mīlēja un apčubināja. Diemžēl pēc kāda pusgada vecmamma nomira. Un tad vectēvs katru dienu gāja apciemot viņas kapu (dzīvoja pāri ielai no kapiem) reizē ar vecmammas mīļo kaķi, un turpināja teikt, ka viņam vienam pašam vairs nav jēgas dzīvot. Tā vai citādi, bet pavisam neilgi pēc vecmammas bērēm viņam atklāja vēzi. Līdz tam viņš vēl bija stiprs cilvēks, visu darīja un nečīkstēja, bet tad burtiski pāris mēnešu laikā saļima un aizgāja pie viņas - savas mūža mīlestības.

Mazā Adatiņa - a bērni jums ir?? :D

tad laikam arī izbeidzās tie taureņi vēderā :D :D

Spīdola - nu jā ta'ir cieņa un mīlestība, bet tā noteikti veidojas tikai ar gadiem, kad saproti, ka svarīgāka un dārgāka cilvēka tev vairs nav kā šis.

Attiecibu sākusm ir tik skaists, kad trīci ieraugot otru. Nu nez ja ta ir 15 gadus novietas, tad jaiet pie psihiatra...

Sasmeejos par so,bet kaut kur taisniiba ir!
Es neesmu redzeejusi laikam nevienu paari,kur cilveeki nodziivojusi gadus kopaa ,un tas "triiceklis" taads pats, kaa saakuma periodaa.
Man jau liekas,ka taada iista miilestiiba nepaariet.
Par sevi-es noteikti miilu savu pirmo viiru,bet taa miilestiiba ir citaada-iegaajusi citaa kategorijaa.Man liekas,ka var miileet vairaakus cilveekus,bet katru citaadi.
Esmu nodziivojuis jau lielu laiku kopaa ar otro viiru ,un varu teikt,neskatoties uz rutiinu,pieradumu utt,tas cilveeks ir daargs,par vinu gribaas ruupeeties,liekas vareetu atdot visu,lai tikai vins buutu vesels utt.Taa ir taada speeciiga emocija -miilestiiba!Tur nav nekaada sakara ar izskatu,vecumu utt.

Man tie tauriņi reizēm paši no sevis uzrodas. Kaut vai no domas, ka mīļais tuliņ būs mājās.
Bet ja man ikdienā bez mitas būtu tie tauriņi, es takš sajuktu prātā :D Tā jau esmu visai smaidīga persona.
Man patīk mīlestības periods, jo tajā otru cilvēku var novērtēt pamatīgāk. Nu nevar salīdzināt to, ka pucējas uz randiņu vai to, ka gatavojies kāzām ar savu īpašo cilvēku.
Sajūtas jau it kā ir līdzīgas, bet tomēr tas viss ir pavisam savādāk. Tas cilvēks tev vairs nav svešs, sveša ir situācija kurā jūs abi esat kopā.

Kopsavilkumā - mīlestībai nav derīguma termiņa un vārdiem "Es tevi mīlu!" nav jāpavada kņudoņa vēderā visu mūžu, jo katram jau tā mīlestība izpaužas savādāk. Cits otru mīl par to, ka viņš/viņa uzvāra vakariņām cīsiņus, bet cits par to, ka tas cilvēks vnk staigā pa šo pasauli :)

Laikam jau no paara atkariigs. Esmu redzeejusi pat pansionaataa omiiti ar opiiti chubinoties un nodarbojoties ar seksu. Vinjiem pat peec 50 gadiem lauliibaa kopaa ir interesanti. Taapat esmu redzeejusi kaa it kaa liela miilestiiba paaraug naidaa liidz kapa malai.
Man pashai bija taa, ka ar pirmo viiru es tikai domaaju, ka miilu. Tagad, esot ottreiz preceetai, saprotu, ka biju maldiijusies attieciibaa pret ex. Bija piekjershanaas, draudziiba, iemiileeshanaas periods, bet ne miilestiiba. Ne vienmeer var uzreiz atskjirt kas ir kas. Taapeec sliecos domaat, ka taas miilestiibas, kuras ilgst tikai paaris gadus, nemaz taadas nav. Tur ir kaisle un taurenji apakshaa, bet ne vienmeer no taam izaug patiesa miilestiiba.

Par kaisli-man tiesi taa bija ar pirmo viiru!Man paargaaja kaisle ,un es biju pilniigi paarliecinaata,ka miilestiiba arii ir beigusies!Toreiz biju "aizraavusies" ar otro viiru jau ,un tas viss notika tik aatri...viss jauns,interesants uttTad - peec kaada gada uzzinaaju ,ka pirmais viirs slims,gaidaama operaacija uttEs tik loti paardziivoju,nespeeju nomierinaaties,likaas vareetu atdot visu,lai tikai viss buutulabi,labi beigtos utt.Man liekas,ka tiesi taados momentos,ka tam otram cilveekam kaut kas notiek,mees sevi piekeram pie taa,ka muusos ir lielaakas juutas pret so cilveku,kaa vienkaarsi iemiileesanaas kaisle uttTas ir kaut kas "augstaaks"-par juutaam,ko izjuutam aizraujoties,iemiiloties kaadaa cilveekaa saakumaa.

Manā gadījumā pēc 4 ar astīti kopā pavadītiem gadiem nekas nebeidzas, tieši otrādi, tas prieks par atkalredzēšanos vakarā, smaids sejā, redzot otru cilvēku sev guļot blakus vakarā un ieritināšanās otram azotē,no rīta pamostoties, randiņi-tas nekas, ka dzīvojam kopā- tas viss šobrīd liekas daudz spēcīgāk nekā sākumā vai pēc pusgada, gada pazīšanās, kad, atceroties, šķiet- tad taču tik maz viens otru pazinām. Taureņi pamodušies, šķiet, pavisam nesen, trako pa vēderu un pagaidām vēl uz ziemas miegu netaisās.

Manuprāt, daļa attiecību izjūk tāpēc, ka cilvēki gaida kaut ko, paši nezin ko. Vēdera kņudināšana, protams, ir forša, bet jāskatās uz to reālistiski. Kaut kādā brīdī tā droši vien pazudīs, un attiecību dzīvotspēja būs atkarīga no tā, kas vēl tajās attiecībās ir - savstarpējs respekts, draudzība, pieķeršanās, arī iekāre. Varbūt esmu vienīgā tāda, bet šī daļa man patīk labāk par taureņiem.

Mazāk vajag iespaidoties no romantiskām filmām. Dzīve ir dzīve. Savs laiks taureņiem, savs rutīnai, savs pipariem un normālai kopdzīvei.
Mīlestība ir arī cilvēkiem kuri ir kopā nodzīvojuši 10, 20 un vairāk gadu.
Tā ir viena no pasaules vērtībām, citādi pat dzīvot nav vērts

Es domāju,ja mīl,tad taču mīl it visu tajā cilvēkā. Un cilvēki gandrīz kā nemainās,tātad mīlestība nebeidzās. :) Protams,ja cilvēks mainās ļoti krasi,tad ir savādāk..

Bet iemīlēšanās,patikšana gan var beigties.

Pašlaik dzīvoju kopā ar cilvēku pret kuru, man šķiet, mana mīlestība ir lēnām izgaisusi. Tagad ir pieradums, žēlums, doma, ko viņš bez manis vai es bez viņa darīšu un kāda veidosies mana ikdiena.


Mīlestība var izplēnēt arī palēnām, tā, ka vienu nakti guli kopā ar šo cilvēku un sāc sev jautāt "Vai es vispār mīlu šo cilvēku?"

colombiana protams, tā arī mēdz notikt.

Es esmu par strādāšanu pie attiecībām. Un uzsvaru liekot uz sīkumiem.
Es, piemēra, katru dienu uz savu vīrieti skatos savādāk..iemīlu stiprāk, jo tie sīkumi!
Man riebjas mazgāt traukus un viņš atnāk no darba, bet nomazgā tos traukus, lai es varu atpūsties vai arī tā prieka dzirksts acīs, kad es viņu sagaidu mājās un esmu pagatavojusi/iegādājusies viņa mīļākos ēdienus vai īpašus saldumiņus vai vienagla ko.

Piekrītu Elizabete, ka tā nākamā attiecību fāze ir tieši baudāmāka, jo tie pārsteigumi ir īpašāki.
Randiņošanas laikā ziedi randiņā ir ierasta lieta. Arī kafē, kino utt. Kad esi attiecībās, tad kino vairs nešķiet nekas īpašs. Man īpašāk ir kaut vai pasēdēt pagalmā uz soliņa un paklusēt :)

Atpūtniece, un ne jau tāpat vien aiz labas dzīves šī mīla gaist, bet gan tāpēc, ka ar katru asaru, ko esmu raudājusi, tā mīlestība ir pazudusi :(

colombiana tad jau vispār nav jautājumu! Es arī biju kopā ar cilvēku, kurš man regulāri lika raudāt, bet zini?! Tur ārā ir tiešām kolosāli vīrieši, kuri darīs visu, lai tās asaras ir dēļ prieka un smiekliem!
Un mīlestība nebeidzas 1 dienā, tā pazūd pamazāmk, ar katru asaru. Vienā dienā no tiek tikai apskaidrība, ka nekas vairs tevi netur.
Turies un izturību uzsākot šķiršanās ceļu.

Kaadreiz arii ir taa-esam sapratusas,ka miilam to "savu cilveeku "stipri veelaak...attieciibas jau izbeigtas,katram jau saakusies taa otraa dziive ,un peeksni saprotam,cik loti pietruukst sii cilveeka.
Es taapeec vienmeer saku -jaameegina straadaat pie savaam attieciibaam jau jauniibaa.Saprotu ,ka nav reizeem pacietiibas,liekas tas otrs -cits viirietis, buus noteikti labaaks.Gadaas arii taa-es noteikti nevaru suudzeeties par savu otro viiru,bet kaut kas tomeer vienmeer liek domaat mums abiem-neesam iisti tas aabols,kurs "paargriezts uz puseem".

Mums (nu vismaz man :D ) tā ir vēl joprojām. Kopā 5 gadi. Tas ir tīri individuāli.

Man iemīlēšanās sajūta pazuda ātrāk kā gada laikā, bet tas tāpēc, ka jau no pirmā satikšanās brīža praktiski katru dienu bijām kopā, ar nelieliem izņēmumiem. Tagad tas viss ir pāraudzis mīlestībā, bet vēl jo projām ir brīži, reti un īsi, bet tomēr, kad parādās rozā brilles.
Piekrītu meitenēm, ka tevis aprakstītais ir iemīlēšanās periods. Arī pati senāk domāju, ka mīlestība, tie ir nepārtraukta tauriņu deja vēderā visas kopdzīves garumā, jo bērnībā biju saskatījusies filmas un domāju, ka tā tam ir jābūt. Patiesībā kino ir ļoti sabojājusi cilvēku priekšstatus par to, kādām ir jābūt attiecībām.

Par sevi-es noteikti miilu savu pirmo viiru,bet taa miilestiiba ir citaada-iegaajusi citaa kategorijaa.Man liekas,ka var miileet vairaakus cilveekus,bet katru citaadi.

Man šķiet, ka tā arī ir. Daba nav bijusi muļķe un iekārtojusi tā, ka katra mūsu mīlestība ir citādāka, lai cilvēkam, šķiršanās gadījumā, būtu iespēja ar kādu citu piedzīvot vēl kaut ko nebijušu.

Mani vienmēr fascinē tie pamācošie teksti, šķiries, viņš Tevi nemīl, viss slikti, Tu esi pelnījusi labāku, liek kaut kādus savus labos piemērus priekšā...

Bieži māca neveiksmīgo attiecību veidotāji, nevis tie, kam viss kārtībā.

Nesaprotu ko var līst citās attiecībās ar savām pamācībām? Katrs pats ir spējīgs izdomāt ko viņam īsti vajag.


Es esmu par abpusēju darbu attiecībās, nevis tikai labumu gūšanu, smaidīšanu, jo attiecības nav tikai prieks. Par tām ir jārūpējās, jārisina problēmas. Attiecības ir darbs. Ja pāris pacenšās visu ko var sarunāt, nokārtot, ja vien ir vēlme.

Attiecības būs siltums tik ilgi, kamēr abi kurinās to pavardu, tāda ir tā atbilde.