Labrīt. (Jā, man ir rīts, pirmo reizi pa ilgiem laikiem ļoti vēlu(hmm, varbūt tomēr 5.00 skaitās agri?! ) biju mājās no darbiņa)
Un šovakar atkal uz nakts maiņu. Rīt vispār tikai 10h brīvas starp darbu.
Jūtos kā zombijs, pa dienu guļot, nemaz nejūtos atpūtusies.
Rokas neceļas neko darīt, tāpēc jādomā, kur doties paēst ar draugu.
Jūtos ļoti bēdīga. Gribu ar draugu savu dzīvokli, pašiem savu, nevis kā tagad- dzīvojot čupā visi.
Gribu, lai mani un drauga tuvinieki beidzot saņem sevi rokās, pieauguši cilvēki, bet tāda sajūta, ka nevis mēs būtu bērni, bet viņi.
Dzīvokli atrast nevaram. Nav tāda kā gribētos. Nu jau tik tālu, ka esam gatavi ņemt pirmo, kurš būtu piemērots dzīvošanai, nav jau vairs nozīmes rajonam, stāvam, ēkas projektam.
Viss, es pačīkstēju. Pārlasīju un sapratu- esmu iekāpusi ņuņņīgajā :(