Un cikos?

ka sievietei pēc 30 gadiem jau var sākties problēmas ar veselību.

veselības problēmas no tā, ka nav laulības gredzena?

tad, kad ir vīra cienīgs partneris, tad arī vajag precēties.

Tas taču ir tik ļoti individuāli, pati gribētu noteikti līdz trīsdesmit gadu vecumam, vislabāk tā ap divdesmit piecu gadu vecumu, bet nu spilvenā neraudāšu, ja nenotiks tā, kā es vēlos!

Man pašlaik arī nav nopietnu attiecību, bet ticu, ka viss vēl priekšā, pēdējā laikā esmu sapratusi, kādēļ tā - jo neņemšu pirmo, kas gadīsies ceļā. Uztraukties par to, ka prasības pārāk augstas, pagaidām arī vēl nesāku

Nav tāda skaitļa, kad labāk precēties, tāpat kā nesaprotu, to, kad saka - tev jau ir laiks dzemdēt, gadi iet un vajag utt. Kur tas ir teikts, cik gados, kas ir jādara?
Precas arī vecumā, dzemdē arī 40 gados un vispār, tas viss nav obligāts pienākums, neviens takš nevar sodīt par to,ka Tu tajos gados nedzemdēji vai tad un tad neprecējies, bulšits.

23 gados vēl jātrako. Tajā laikā domāt par precēšanos man šķiet par agru, bet tas kā kuram. Un vispār precas ar vīrieti, nevis ar gadu skaitli.

njā, es arī jūtu, ka zeltnesis sāk pampt un sāpēt, cerams, ka drīz nenokritīs

es arī skatos, ka maniem vienaudžiem sāk bērni dzimt, citiem jau paaugušies, nu un? nevienā brīdī nesāku salīdzināt ar sevi. es labāk gribu pa pasauli pabraukāt, kas būtu visai grūti ar mazuli uz rokām.

Jo ātrāk, jo labak! Ja līdz 20 neesi precēta un ar bērnu, vai vismaz stāvoklī, tad - viss! Sāc iepirkt dziju, lai kā vecmeita vari sēdēt un adīt un vairāki kaķi arī nenāks par ļaunu, lai ir ko mīlēt!

Bet ja nopietni - katrs dara kā grib! Mana dzīve, kad gribēšu, tad precēšos un dzemdēšu. Negribēšu un neprecēšos un nedzemdēšu!
Un man neviens neiegalvos, ka tikai tā un nakādi citādāk ir pareizi rīkoties!
Tā ir TAVA dzīve!

Brīžos, kad es sadomājos par precēšanos un par to kāpēc vēl neesmu bildināta, tad tā padomāju, padomāju.. Un ātri vien izdomāju, ka man uz korķi parautu, ja mani tiešām bildinātu, jo es tam nemaz neesmu gatava.

Tu tiešām pati, neskatoties un neņemot piemēru no citiem, esi gatava šādiem lieliem dzīves soļiem?
Tas nebūs tā, ka aij, mums nesapas, izšķīrāmies. Tā ir laulība un kur nu vēl bērni. Skaties, ka nesanāk kā te vienā citā diskusijā, kad rozā brilles nokrīt un esi iekritusi ar cilvēku, kuru nemīli uz visu dzīvi.

Nezinu, dažreiz man šķiet, ka es esmu nedaudz savādāka, jo šādi jautājumi neuztrauc. Apzinos, ka tas jau sāk palikt bīstami manām vecumdienām taču sevi piespiest kaut ko veidot.. nu nezinu. Neesmu nevienu satikusi, ar ko redzētu kopā savas vecumdienas.
Padzīvojot kādu laiku citviet Eiropā es sapratu, ka bērni ap 30 ir ok, dzīvot bez bērniem arī ir ok, pat sākt studēt 30 arī ir normāli, galvenais būt laimīgam. Jo veidot ģimeni ar kuru katru pretim nācēju, jo, nu kā, es viena, bet visi mani draugi feisbukos posto savas kāzu bildes, nu kā es nē. Lai gan man apkārtējie neuzbāžas ar jautājumiem, tev JAU (!!) 21 un vēl nav tas, tas un šitas. Nu, manuprāt, tas ir kaut kas līdzīgs kā veciem cilvēkiem jautāt, kad viņi mirs. Protams, pārspīlēju, bet nu kaut kā tā

Un kas par to? Man arī ir 23 gadi un nēsmu precējies. Baudi dzīvi

Vai tiešām cilvēka galvenais dzīves mērķis ir aprecēties un taisīt bērnus?

Man nav nekas pret bērniem,bet pirms tam vajag stabilitāti,atrast cilvēku,kuru patiešām mīli un iztrakoties dzīvē, lai varētu tad auklēt bērnus,jo ticiet man,tas nav viegli,visa uzmanība ir uz bērnu,lai arī man cilvēcīgi bērni patīk,taču, šobrīd nevēlētos saisīties,jo nebūtu pacietības.

Priekš manīm, mērķis būtu apprecēties līdz 30 gadu vecumamam.
un nejau kaut kādu mistisku slimību dēļ, bet principa pēc.

Steigties nevajag, bet dzīvojot mūsu ķīmiskās pārtikas un piesārņotajā pasaulē reproduktīvā veselība ar gadiem paliek sliktāka.
Ir sievietes kurām pie 40 nav problēmu, ir kurām pirms 30 tās jau sākās.
Pēdējo ir vairāk.

Man jau gan šķiet, ka nav tāda neesmu vēl gatavs/a, (tad man jājautā, kā tam vispār gatavojas ) protams, kāzas un bērni ir ļoti nopietni atskaites punkti dzīvē, tomēr ticu, ka viss notiek tad, kad satiec to īsto. Tad arī trakot apkārt vairs tik ļoti negribas, un nav nozīmes, cik gadu - astoņpadsmit, divdesmitpieci vai turpat četrdesmit.

Par precībām tīri vienalga, bet ja godīgi man tiešām liekas, ka kandidātu ar ko vēlies precēties gan būtu vēlams atrast līdz 25 gadiem. Jo pēc tam ir daudz grūtāk, vārdu sakot lai arī cik muļķīgi neizklausītos, bet labākie jau tiek izķerti.

Manuprāt vislabāk apprecēties 25-28 gados un tā arī notiek manu draugu/paziņu lokā. Bet protams, ja nav atrasta otra pusīte, tad par kādām kāzām tu vēl domā?

hahaha sasmējos. kad pilnīgi visi draugi būs apprecējušies un dzimt sāks jau otrie un trešie bērni, tad ir uztraukums bet par tēmu- nav vērts salīdzināt sevi ar citiem.

Dumji ir arī tad, ja steidzas, jo "var taču kaut ko nokavēt". Apprecas agri, uzražo bērnu un tad... un tad... Jā, nu tad nav labi. Jo laimes ta nava, jo visu laiku ir "nepabeigta darba sajūta". Liekas, ka vēl varēja to un šito izdarīt, kamēr vīrs/bērns nav. Tas labākajā gadījumā. Sliktākajā - šķiršanas no vīra, jo ne visiem pa spēkam pārdzīvot dažādus posmus dzīvē kopā.
Un nestāstiet man muļķības, ka ABSOLŪTI visu var darīt to pašu, ko bez vīra arī tad, kad ir vīrs.
Jā, es ļoti gribēju vīru, jā, ļoti gribēju bērnus un likās, ka esmu gatava. Bet tad, kad ir 30, tad saprotu - ne vella nebiju gatava ne savos 20 gados, ne 25. Un tieši tagad būtu īstais laiks. Tomēr mani mierina viena svarīga lieta - mana veselība ir sašķobījusies un ārsts brīdina - ja gribi vēl kādu bērnu, tad sāc domāt TAGAD!!! Pēc 5 gadiem tas var radīt problēmas.
Šis fakts mani glāba no galīgās depresijas, ka visu dzīvē esmu palaidusi garām.

Tas taču ir tik ļoti individuāli

+++

Katram savs laiks.

Manuprāt, nav tāds noteikts vecums, kad precēties ir vislabāk. Kad jūties tam gatava un ir blakus cilvēks, ar kuru tu gribi ģimeni, tad kur ir problēma? Apprecēties nenozīmē uzreiz radīt bērnus.
Tagad jau attiecības ilgst 3-4 gadus, kamēr apprecas vai vēl ilgāk, es domāju, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu kāds cilvēks ir blakus un ir tikai loģiski, ka cilvēki ar gadiem mainās, un nebūs tāds pats kā pirmajā randiņā pēc 50 gadiem, piemēram, un ko tad? Gaidīsi 50 gadus, lai pateiktu- vot, labi , ka neapprecējos, jo ir galīgi mainījies?
_____________
Es apprecējos 23 gados un ne mirkli nenožēloju, vienkārši es tam biju gatava un otra puse arī, un pēc 2 gadu kopā būšanas apprecējāmies.

Es pa priekšu izvēlos sakārtot savu dzīvi,un tad tikai attiecības,lai nav tā,ka visu sasteidz un beigās japaliek vienai ar sīci. Tāpēc,līdz 25 gadiem nesatraukšos,ja nebūs man nopietnu attiecību. Un bērnu vispār gribētu tikai kādos 28 gados.

nu man jau 3 klasesbiedrenes no pamatskolas ir ar beerniniem. vienai jau buus otrs , kursabiedrene vasaraa aprecejaas. jaa, mums visaam ir 19-20 gadi. bet es maacos...stradaaju.. iepaziistos ar puisiem, lai arii nav bijis attiecibu dazreiz domaaju kaa tad ir pareizaak..