Daudzas stāsta par saviem murgiem, bet tie man liekas vienkārši slikti sapņi. Es savus sliktos sapņus atdalu no murgiem, jo sliktu sapni varu pārvērst un kontrolēt, un vispār tas tikai tāds action vien ir. Bet murgus es kontrolēt nevaru - ja cenšos, tad krītu vēl dziļāk un sapnis paliek baisāks. Vienīgais pluss ir tas, ka protu pamosties dažu sekunžu laikā un nekad murgā ilgi nepalieku. Murgs man ir tikai viens, kas atkārtojas bieži un kurā ir maz vizuālā materiāla - vairāk skaņas, bailes, pretīga sajūta, krišana kaut kur nebūtībā. Izvairos no šausmenēm un baisiem attēliem, jo negribu, lai murgiem klāt nāk vizuālais. Man liekas, es sajuktu prātā.
Nekad nemurgoju ar ieslēgtu gaismu, tas ir mans slepenais ierocis. :D
Ir arī citi sapņi kas ir atkārtojušies, bet tie ir baigi random sapņi, kuros vienmēr patīkami atgriezties - kā mājās.
Labos sapņus cenšos pierakstīt, citādi aizmirstu dažu minūšu laikā. Tās ir jaukas atmiņas, kā īstenība, jo, lai ko arī kāds teiktu, tu tur biji un to darīji, un juties laimīgs, un tev gribas vēl.