Hmm, varbūt nebūs gluži pa tēmu, bet kur ellē ratā saradušies tik nevarigi cilvēki?
Man no mazotnes tika iemācits, kā apvienot vairākas lietas, dejoju tautas dejas, gāju vienkārši skolā, dejoju moderno deju, mācijos mūzikas skolā(citā pilsētā), atzimes par štruntigām nenosauksi ja nav zemāk par 7 (ja gribētu, varētu labāk, bet esmu baigā sliņķe), protams, draugi ari netika aizmirsti! Pēc tam negaiditi tiku pie bēbja, darbs, studijas, privātā dzive, draugi...visu paspēju, tāpēc nespēju izprast to mūžigo pikstēšanu, ka nekad nav laika, un vis ir štruntigi! Nesaprotu, kur tās depresijas rodās? Man liekas, ka tā tāda sevis žēlošana vien ir!
(Šeit neiet runa, par depresiju, kura rodas, zaudējot kādu tuvu cilvēku, vai kādā citā psihiski smagā gadijuma, bet gan par jauniešiem, kuri, nez kapēc nejēdz savāktis!)
Atvainojiet, ja kādam šāds viedoklis neiet pie sirds, bet nu tāds man viņš ir!