Gribētu dzīvot citā valstī

Jā, Nīderlandē. Dzīves līmenis augstāks, cilvēki jaukāki, patīk tā daba, arhitektūra, lauki. Bet Latvija arī mīļa.

Pagaidam ir tikai 2 pilsetas, kur es velos atgriezties un, ja butu iespejams ari dzivot, pilsetas, kas mani uzruna-Kijeva un Tallina.

Lai arī kā būtu Latvijā, negribētu šo vietu mainīt ne pret vienu citu. Šī valsts ir manējā un īpaši to izjūtu valsts svētkos. Taču, ja vajadzētu izvēlēties citu valsti, tad noteikti Norvēģija.

Francija, jo tur cilvēki ir savādāki, foršāki, viesmīlīgāki, savukārt šeit Latvijā ka tik kādu nolikt, neko nenovērtē šeit, tāpēc patriote vairs neesmu, lai gan šobrīd Latvija ir manas mājas, tad pēc dažiem gadiem vairs nebūs, stabili. Vienīgais,kas pietrūkst prom esot ir ģimene un draugi! Es varētu vispār šeit LV neatgrieztos, ja visi mani foršie un mīļie cilvēki nebūtu te. Lūk tā.

ja dzīvot citur,tad Nīderlandē.jau labu laiku esmu atpakaļ LV,bet sapņos bieži redzu sevi NL,ik pa laikam ir tāda nostaļģijas sajūta,ka gribētu tur atgriezties.nezinu pat,kāpēc..savu dzīvi gan saistu ar LV,lai gan kāda maza balstiņa iekšā visu laiku vilina uz NL vai vismaz Beļģiju,kur arī jutos ļoti labi.

Nekad nevēlētos pamest LV. Man ir stipra saikne ar kaukāza valstīm, rados ir gruzīnu, armēņu, turku asinis, esmu arī konkrētajās valstīs pabijis un man tur patīk, bet nekas un nekad neaizstās mājas.

Nekur, izņemot Latviju, dzīvot negribētu. Bet, ja tomēr jāizdara izvēle, tad Šveice un Vācija.
Patīk man tāda sakartotība, konservatīvisms, miers, labklājība.
Vismaz šī ilūzija, kas radusies par šīm valstīm.

Diemzel pedeja LV atvalinajuma laika sapratu, ka manas majas ir seit, nevis Latvija. Tada patiesa un loti skumja atzina vienlaikus. Ja runajam par maju sajutu. Bet dzimtene, protams, vienmer bus viena vieniga.

Es sirdii esmu bezpajumtniece. Man visur ir labi. Nemeedzu piekjerties vietaam vai lietaam. Kur ir mana gjimene, tur arii ir manas maajas. Vienalga kuraa zemes nostuurii.

Es sirdii esmu bezpajumtniece. Man visur ir labi.

labdabīgi pasmaidīju:)

Esmu diezgan apjukusi, jo man īsti nav vietas nekur, vienlaicīgi ir visur, bet nav nekur, līdzīgi kā Maddona ar ložmetēju minēja, ar skumjām ne tik sen apjautu, ka Latvija tā vairs nav. Ka es nebūtu gatava vairs tur atgriezties pavisam. Pasaules durvis ir atvērtas ar Zviedriju un nu jau vienalga - kur tālāk.
Varbūt Vācija, mani jau no bērnības tā ir vilinājusi. Cik ir būts, esmu jutusies tur labi. Noteikti ne Berlīne, bet D-R puse.

Amerika nevilina, kaut kā pat biedē. Kanāda šķiet tāda rāmāka, saprotamāka. Vīrs nesen atgriezās no turienes, pilns iedvesmas, ka ļoti gribētu tur pārcelties.

Īsti patriote neemu, bet ilgāk esot prom, tomēr nedaudz jau savas dzimtenes pietrūkst.
Bet vispār labi jūtos Berlīnē un Vašingtonā, abās pilsētās esmu bijusi vairākas reizes un varētu mierīgi tur dzīvot. (:

Gruti teikt,jo Nekur citur neesmu ta isti padzivojusi. Latviju milu, bet nejutu,Ka tas butu manas majas. Laikam del ta,ka redzu kas te notiek un kada verte ir cilveki.

Ņemot vērā to, ka esmu jauktene 50% latviete un 50% armēniete, un esmu pavadījusi vasaras Armēnijā, tad domāju, ka varētu kaut kad tālā tālienē padzīvot šajā valstī.

Man ļoti patīk Latvijā. Šeit nav viegli, bet kur gan ir viegli?! Katrā valstī savi + un -, tomēr kā pirmās mājas tās vienmēr paliks, lai arī kurā pasaules malā būtu. Neskatoties uz to, ka šeit redzu daudzas brīnišķīgas iespējas, daļa manas sirds pieder Islandei. Jau ļoti daudzus gadus domāju par dzīvi tur. Nezinu kā to izskaidrot, jo nekad neesmu tur bijusi, bet nav nevienas valsts, kur gribētu tik ļoti braukt, būt un dzīvot, kā tur. Dažreiz pat smejos, ka laikam kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijusi islandiete. (:

Tikai Latvijā jūtos kā mājās. Te ir manas atmiņas, mana dzīve, man vide. Te es vienmēr būšu savā vietā. Jebkur citur es jebkurā gadījumā esmu svešiniece, lai arī cik ilgi tur dzīvotu.
Un Latvija man ir mīļa. Kā tajā dziesmā
"Te ir mana dzimtene
Smilšainais krasts
Te pa baltu miglas stigu
Ceļu mājup rast, mājup rast"

Bet es neatteiktos kādu laiciņu padzīvot Londonā. Man šķiet, ka tā pilsēta man ļoti piestāv :) Lai gan komplimentu esmu saņēmusi, ka man piestāv Ņujorka. Bet ASV dzīvot nevēlētos, tie cilvēki tomēr ir savādāki un tur es jūtos neiederīga.

Ar draugu sapņojam pārcelties uz Parīzi. Pagājušovasar tur bijām un palika vislabākie iespaidi. Dzīvīga pilsētas kņada, iespaidīgums, draudzīgi cilvēki. Droši vien jau tagad uz to skatāmies ar rozā brillēm... Bet tas nav viegls lēmums, īpaši jau man. Bez valodas tur īsti nav, ko darīt. Draugam būtu vieglāk, jo viņam ir praktiska profesija. Savukārt es strādāju ar valodu - gan rakstot, gan komunicējot ar cilvēkiem, gan lasot. Tur nebūtu nozīmes ne manai darba pieredzei, ne izglītībai. Pārdomas, pārdomas.

Dzīvoju Londonā un jūtos kā mājās. Kad pirmo reizi uz šejieni atlidoju un izgāju no lidostas, bija tāda 'beidzot!' sajūta, it kā būtu izbēgusi no ieslodzījuma, beidzot varētu izplest spārnus. Mums katram ir savs dzīvesveids un uzskati, un man ar savējiem Latvijas konservatīvajā sabiedrībā nebija viegli, tajā valstī nekad nejutos kā 'savējā,' nekad nejutos kā mājās. Nevaru pat teikt, ka jebkad būtu bijusi pa īstam laimīga tur. Anglijā gan. Un gribētu padzīvot Ņujorkā vai Kalifornijā, jo lielākā daļa manu draugu ir amerikāņi, tiekos arī ar ņujorkieti, un šķiet, ka mums mentalitāte ideāli saskan. Gribu padzīvot tajās zemēs, no kurām viņi nāk - varbūt patiks vēl vairāk kā Londona.

Ja var ticēt Trip Advisor, esmu apceļojusi vien 10% šīs planētas, tādēļ noteikti Londona nav vienīgā, kur jūtos un jutīšos kā īstajā vietā. Lai gan ceļojumu iespaidi nav pārāk objektīva prizma.