Satikos ar nupat iepazītu puisi. Man ir visai maz laika tikties ar cilvēkiem, tāpēc pēc iepazīšanās nākamā tikšanās notika tikai pēc 2 nedēļām pie tam interesantos apstākļos. Biju parkā ar savu meitu, saņēmu zvanu no puiša, kurš teica, ka esot turpat blakus, viņš pieskriešot. Pateicu, ka ar mani ir bērns un ka es sēžu bērnu laukumā, nelikās, ka viņu tas uztrauktu. Pateicu, ka varbūt citu reizi, kad bērns būs pie mammas un saruna beidzās. Pēc 15 minūtēm, kad jau gāju projām no parka, ieraugu to čali uz kruķiem. Tas jau vien bija scary. Nu, neko darīt, pienācu, sasveicinājos, apjautājos, kas ar kāju. Tad sekoja ļoti skaļš un garš izklāsts par to, kā čalis pilnīgā pālī ir sēdējis traumās un kādi visi ārsti ir pīīīī. Pēc tam viņš izvilka cigareti, blakus manam bērnam izdomāja uzpīpēt un apvaicājās vai viņš nevar atnākt pie manis uzpīpēt zālīti. Aizbildinoties ar bērnu ātri no turienes pazudu. Joprojām nesaprotu, vai viņš manis dēļ kliboja pa to parku un meklēja mani, vai tiešām nejauši bija nokļuvis tur.
Tā kā dzīvojām blakus, sanāca saskrieties vēl pāris reizes. Es esmu, šķiet, pārāk pieklājīgs cilvēks, lai izmestu kādu no savas mājas, it sevišķi cilvēku ar kruķiem, bet abas turpmākās tikšanās reizes šis kungs nospīpēja manas cigaretes un izdzēra manu alkoholu. Tad, kad es beidzot saņēmos un pateicu, lai vairs ciemos nenāk (jo viņš tiešām tā vienkārši darīja - atnāca un viss), saņēmu niknu sms, kurā bija jautāts, vai tāda esot mana pateicība par visu, ko viņš manā labā darījis. Kas tas lielais labdarības darbs bija, es joprojām nesaprotu, iespējams tas, ka viņš atbrīvoja mani no nikotīna un alkohola (laba alkohola) skaitās.
6
