Vai Tu māki draudzēties?

Draudzēties, tīri ar tuvākajām draudzenēm, protu ļoti labi, par skaitu un kvalitāti noteikti nesūdzos, tieši pēdējos gados palicis vairāk un ciešākas draudzības. Kaut kas jau atbirst arī, bet tas ir tikai normāli.

Paziņu ziņā - īsta mistika. Savā pārrobežu dzīvē esmu komunikabla, atvērta jauniem cilvēkiem, draudzīga un runātīga, tādēļ arī paziņu ir ļoti daudz. Man raksturīgi nefiltrēt, ko saku, teikt visu bez aplinkiem. Draudzenes saka, ka esmu 'blunt talker'.
Starp latviešiem - patīk vispirms nepazīstamus cilvēkus pavērot, pašai klusējot, kas parasti beidzas ar jautājumu "Tu vienmēr esi tik klusa?". Vairāk filtrēju, ko saku, ieturu distanci, neatveros.Te paziņu mazāk, bet arī nesūdzos. Gribētu visu laiku būt pirmais variants komunikācijā ar citiem.

Domāju, ka māku draudzēties, vismaz tā šķiet pa lielam. Bet piekrītu, ka ciešas saites nodibināt ar jauniem cilvēkiem ne vienmēr veiksmīgi izdodas. Ja zūd tie skolas laiku draugi, tad ir, kā ir.

wmankind , man likās, ka tevis uzrakstītais ir jāsaprot tā, ka bez draugiem nav dzīve. Bet es savu dzīvi varu iedomāties bez draugiem. Un nevaru teikt

kas tad tā par dzīvi bez draugiem?

Vienkārši katram ir savādāk. Jā, man ir trīs labas draudzenes, bet tā man nav prioritāte dzīvē. Svarīgākais laiks man ir kopā ar mīļoto un ģimeni, un draudzenes ir pēc tam, ja paliek brīvs laiks.

Kas TIK aizraujošs var notikt tajā "pietiekamajā" aizņemtībā?

arī ar šo es sapratu, ka bez draugiem nekas aizraujošs notikt nevar, bet man tā nav. Es varu aizraujoši laiku pavadīt divatā ar savu mīļoto, vai spontānā nedēļas nogalē ar vīrieša darba kolēģiem, vai arī ar maniem/drauga radiem. Nav man tā, ka ir nepieciešami tie draugu bari. Nu nedaudz pietrūkst tad, kad gribās kompāniju kādos svētkos, festivālos, bet kopsummā man tas nav vajadzīgs. Tikai retas tikšanās ar manām mīļajām draudzenēm, kas ikdienā arī ir pietiekoši aizņemtas ar savām lietām.

Es protu draudzēties, bet draugi noteikti nav tas bez kā nu es nespētu dzīvot. Toes es nelieku par prioritāti, nekad neesmu likusi.
Draugu man ir maz, bet visi pārvarējuši laika pārbaudījumu un esam draugi no laikiem,kad kopā zem galda staigājām.
Paziņu ir vairāk..
bet man aizraujošākās lietas notiek ar radiem, ģimeni.
esam ļoti liels radu pulks,kas katru otro nedēļu (ja ne katru) kaut ko pasākam kopā, braucam uz kempingiem, cepam desas, braucam peldēt, zvejot utt...tie man vienmēr prioritāte..draugs, mamma, ģimene un radi, visas māsīcas un brālēni. Tie ir tie cilvēki ar kurem saikne nezūd, bet ar katru gadu tikai nostprinās.
Ja kādreiz griējās Jauno gadu, Jāņus svinēt draugu lokā, ne ar senčiem sēdēt, tad tagad visa jaunā paaudze labprātāk svētkus svin radu saimē.
Tad nu es varētu izdzīvot bez draugiem, bet priecājos,ka man tomēr tādi ir.:)

Īstenībā nezinu! :) Ja mani iemet barā nepazīstamu cilvēku, tad parasti visi pieņem, ka esmu riktīgi klusā. Patiesībā, ja, piem, pasākumā viens otru cenšas pārbļaut utt., man vienk galīgi nevelk tajā visā iesaistīties un klaigāt līdzi. :D Bet tas ir ļoti atkarīgs no garastāvokļa, ir dienas, kad gribas apkārt daudz cilvēku, ir dienas, kad labprāt ne ar vienu netiekos un izbaudu vientulību (laikam pie vainas tas, ka esmu vienīgais bērns ģimenē), ir bijis tā, ka pēc tam, kad sapazīstos ar nepazīstamajiem, viņi saka, ka esmu riktīgi draudzīga, ir arī tas "Tu vienmēr tik klusa" variants bijis.

Kopumā jau vairāk šķiet, ka esmu tomēr tas draudzīgais variants, jo man ir daudz labu draugu, kā arī daudz paziņu, un nav problēmu satikties ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Un tiešumu es galīgi neuzskatu par sliktu īpašību, kur nu vēl draugu atbaidītāju, draugam (otrai pusītei) gan noteikti nav viegli ikdienā ar tādu "kas prātā - tas uz mēles", jo es galīgi neesmu caur puķītēm runātāja un nemēģinu domas pirms to izteikšanas ietērpt smukāk kaut kā, bet man viena ļoti laba draudzene tieši reiz teica, ka viņai tas ļoti patīk - ka es saku, kā ir, nevis leju cukursīrupu. Ne jau tas tiešais vienmēr ir kas slikts uzreiz. Man tas tiešums papildina un lieliski saskan ar manām pārējām īpašībām, manuprāt, tādēļ nav tik traki.

Es draudzēties nemāku. Dažreiz gribās, lai mani kāds izvelk ārā, vai piedāvā aizbraukt uz jūru. Es pat dažreiz(reti) izdaru iniciatīvu un izvelku kādu citu, bet beigās attopos pļumpējam aliņu uz trubām, kāpnēm vai soliem un ātri atsvešinos no paziņām.
Kad ISP kādu vakaru nolemj, ka internetu man nevajadzēs, man piemetās temperatūra. Pilnā nopietnībā.

Domāju, ka protu draudzēties un esmu labs draugs.
Es piedru pie cilvēkiem, kas savu dzīvi bez draugiem iedomāties nevar..
Ģimene, radi un mīļotais cilvēks ir viena lieta, bet man draugi ir cilvēki, ar kuriem nevieno radniecīgas saites, bet vienalga tie ir mani dvēseļu radinieki, kurus noteiktos dzīves etapos esmu izvēlējusies kā cilvēkus, kurus gribu redzēt sev līdzās dzīvē.

Nekas, manuprāt, nevar aizstāt labākās draudzenes, kas ir kā māsas, no kurām nav noslēpumu, ar kurām var pārrunāt visu, kā arī gāzt podus, darīt absolūti idiotiskas muļķības un doties piedzīvojumos, ka pēc tam vēl ilgi ir ko atcerēties. Un tieši tāpēc,ka es savas tuvās draudzenes šausmīgi mīlu, cienu un novērtēju, šis loksnav mainījies gadu gadiem. Tā ka laikam jau protu draudzēties, kopt draudzību un novērtēt cilvēkus, kas man tiešām ir nozīmīgi! :)

Tā virspusēji- jā. Tā pa dziļo- nē. Pārāk šķiroju cilvēkus, viņu rīcību, teikto. Kad nejūtu pretimnākšanu, apvainojos. Laikam vajadzētu vieglāk uztvert nopietno.

Daudzi piemirst, ka par draudzību.. kā jau jebkurām attiecībām ir jārūpējas. Nepietiek ar to, ka atrodas draudzene - tagad viss ir forši.. ir jāpievērš uzmanība, jāuzklausa, jābūt atvērtam, tajā pat laikā neizmantot otru cilvēku par savu emociju gružkasti..

Pamanīju, ka cilvēki, kuriem nav draugu, cenšas parādīt, ka bezmaz jūtas harmoniski un lepojas ar to.. Iespējams, tādējādi viņi sevi mierina..

Manuprāt, draugi dzīvi padara skaistāku.. patiesa draudzība ir liela vērtība

kādi skaisti vārdi.

Par tēmu iepazīties varu ar daudziem, draudzēties tikai ar dažiem. :)

domāju, ka mku draudzēties ar cilvēkiem, ar kuriem gribu draudzēties :D es parasti sākumā lielākos bariņos ieņemu novērotāja lomu, saprotu ar kuru ir un kuru nav pa ceļam. man neinteresē uzturēt kaut kādas mākslīgas sarunas ar cilvekiem, kas nav ar mani uz viena viļņa. pieklājības pēc smaidīt vai interesēties par lietām, kas mani neinteresē, nav īsti manā garā. līdz ar to es komunicēju ar cilvēkiem, kas man ir interesanti, tādējādi citiem tas dazkārt var likties iedomīgi, kaut gan tas nav mans mērķis vai nodoms.

Pamanīju, ka cilvēki, kuriem nav draugu, cenšas parādīt, ka bezmaz jūtas harmoniski un lepojas ar to.. Iespējams, tādējādi viņi sevi mierina..

Nu var jau būt, ka man vienkārši nav draugi un sevi mierinu. Ja būtu tiešām tāds foršs draugu bariņš, domātu citādi. Esmu pieredzējusi, ka tādos bariņos ir visādas intrigas, aprunāšanas un vieni vienīgi tusiņi. Tad labāk satiekos ar draudzeni divatā un no sirds izrunājos. Bet, ja kādai tiešām ir tādi draugi, kur visi ir saliedēti un kopā ir ļoti jautri, tad apskaužu jūs. Jo draugi, protams, ir vērtība. Tāpat kā ģimene. Un piekrītu, ka tās ir attiecības, kas ir jākopj, tāpat, kā ar mīļoto. Kā draudzene, man liekas, esmu laba, māku ļoti labi izklausīt, dot padomus, nerunāju tikai par sevi, interesējos par savām draudzenēm, saku komplimentus, uzslavēju, un ar mani ir jautri.

Bet vispār es domāju, ka vispatiesākās draudzības izveidojās bērnības / skolas laikā. Tad tas sanāk kaut kā dabiski. Kļūstot pieaugušākam, tas ir mazāk aktuāli - meklēt draugus.

Es laikam protu draudzēties. Nu vismaz draugi man ir :D Es, iespējams, ne tik ļoti labi protu tieši sadraudzēties, jo ļoooti ilgi nav bijusi vajadzība, man mani draugi ir jau no bērnības. Un man draugi ir ļoti svarīgi. Tikpat svarīgi kā mana ģimene, vīrs.

Es savus draugus arī uztveru kā savu ģimeni, bez viņiem savu dzīvi iedomāties nespētu. Daudz laika pavadu ar viņiem. Visi lielie svētki tiek svinēti ar viņiem, ja kaut kas tiek svinēts ģimenes lokā, tad mani draugi arī tur ir, ja viņi nevar tur būt, tad ir atsevišķs pasākums viņiem. Kopā esam savu sāls pudu izēduši, ir piedzīvotas skumjas lietas, pat traģiskas, grūtības, ir bijuši arī labi laiki, lieli prieki un vienmēr esam bijuši cits citam.

Draugi ir viena to tām "lietam", ar ko man dzivē ir ārkartīgi paveicies. Un, jā, man šķiet es māku draudzēties. Visciešākā draugu kompānija man ir izveidojusies ar cilvēkiem, kurus zinu no pirmās klases, dažus pat no bērnudārza:DI esmejam, ka pazīstam jau ap 25 gadiem viens otru. Un, pazīstot viens otru tik ilgi, mēs vnk esam viens otram "savējie", mums nav ko slēpt, izlikties utt. Es tiešām bez draugiem nevarēt-tās ir vienas no labākajām atmiņām, trakākajiem piedzīvojumiem, ko nekad neaizmirsīšu. Labākās, foršākās ballītes, visi tie kuriozi, kas bijuši-to ne pret ko nemainītu. Dažreiz domāju, kā būs, kad mūsu kompānijai būs gadi 70-gan jau nekas nemainīsies:D
Otra mana kompānija ir augstskolas draugi, arī kaut kā turamies kopā, regulāri tiekamies.
Galvenais jau ir spēt savākties un atrast laiku tikšanām, interesēties vienam par otru, piedalīties citu "dzīvēs" utt.
Tiesa, jo vecāks kļūsti, jo grūtāk iegūt tādus īstus draugus, man šķiet..

Tiesa, jo vecāks kļūsti, jo grūtāk iegūt tādus īstus draugus, man šķiet..

Jup. Jauniibaa un beerniibaa tam ir vairaak laika. Peecaak ir darbs, gjimene, jaalabo ledusskapis, jaaved beerni uz pulcinjiem, arii nevari atljauties kaadreiz paguleet tikai 4h un tuseet ar draugiem liidz veelai naktij, jo peec tam esi kaa zombijs. Arii paraadaas komplekss no seerijas - nu ko es taa, ieshu pie nepaziistamiem klaat, aicinaashu ciemos un draudzeeties.

Nu, jā, ar tiem bērnības draugiem jau ir tāda īpaša saikne, tā ir kopīga pagātne, viss tas augšanas process, mūsu personību veidošanās-ja tas viss ir biji kopīgs, tad var pat ar kādu draugu pāris mēnešus netikties, bet tāpat pēc tam ir tā "savējā" sajūta.
Ar tikko satiktiem cilēkiem, jau nav tas bāzes, kas satur kopā. Vienvārdskot, draudzībai ir vajadzīgs laiks/kopīgi notikumi/atmiņas..

Krista-manaa dziivee laikam ir iestaajies taads posms,ka patiik noteikti vairaak attieciibas-pazinas.Tas draudzenu laiks ir beidzies.

man pa lielam draugi ir no augtsskolas vai darbā iepazīti, nav gads vai 2. ir viens no arodenes laikiem un es viņu dievinu. :)
bērnības draugu nav, jo intereses mainās + vienīgo, kas bija visus šos gadus 2007. Dieviņš paņēma pie sevis. Es neteiktu, ka man ir grūti atrast draugus, manā gadījumā šobrīd pat vieglāk atrast, jo es tagad redzu kāds kurš ir un kas mums ir kopīgs.


Man reiz šo uzdāvināja kā atvadu un ceļa maizi:

Draugi ... vienkāršs vārds, vai ne? tas izskan katru dienu ... kas ir tavi draugi? es kādreiz domāju, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem kopā es varēju smieties un runāties ... tagad es zinu, ka draugi nav tie cilvēki ... tie ir cilvēki, kas aizskar tavu sirdi ... tu varētu pavadīt stundas ar viņiem kopā vienkārši nedarot neko ... un tas tevi padarītu laimīgu ... tie ir cilvēki ar kuriem tu vari dalīties savos noslēpumos ... viņi tev neliek mainīties ... viņi tevi pieņem tieši tādu kāds tu esi ... jums ir daudz kas kopīgs ... atmiņas, asaras, smiekli, smaidi ... jūs turaties kopā, jo mīlat viens otru ... draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē ... mani draugi ir mana sirds, dvēsele, prieki, smiekli, asaras, mīlestība un mana dzīve ...

asaras bira kā pupas, joprojām ar mīlestību un siltumu atceros tos cilvēkus un draudzējamies. :)

Mēs ar draudzenēm gan plānojam ballītes arī ap 80 gadiem. :D

Mani daudzi uzskata par iedomīgu, jo neeju čupoties ar kuru katru. Un neeju, jo kaut kā jūtu, ka tas cilvēks nav pa manam, vai, ja jūtu kaut kādu augstprātību no tā otra. Kādreiz parunāties - jā. Bet, lai katru dienu ietu ārā vai savādāk kontaktētos, tādu cilvēku man ir ļoti maz. Tik daudz reizes esmu jau vīlusies, ka tagad iestājies pilnīgs atsalums. Tāds cilvēks, kuru es varu nosaukt par draudzeni man ir tikai viens. Un, lai arī cik labas attiecības man būtu ar pārējiem, tos es uzskatu vienkārši par paziņām.
Bet es esmu laimīga arī, ja man nav daudz draugu. :)

Nu, jā, ar tiem bērnības draugiem jau ir tāda īpaša saikne, tā ir kopīga pagātne, viss tas augšanas process, mūsu personību veidošanās-ja tas viss ir biji kopīgs, tad var pat ar kādu draugu pāris mēnešus netikties, bet tāpat pēc tam ir tā "savējā" sajūta.
Ar tikko satiktiem cilēkiem, jau nav tas bāzes, kas satur kopā. Vienvārdskot, draudzībai ir vajadzīgs laiks/kopīgi notikumi/atmiņas..

Taisnība, bet vēl kaut kur lasīju un pēdējā laikā īpaši uz savas ādas izjūtu - draudzībai jāpastāv ARĪ tagadnē, mūsu pašreizējā attīstības līmenī, ne tikai pagātnē. Jo mūsu dzīves ceļi taču šķiras, ne visi nodzīvo visu mūžu vienā pilsētelē, valstī, tāpat arī mūsu izvēles, piemēram, divbērnu māmiņai nebūtu viegli ilgtermiņā rast kontaktus ar bērnības dienu draudzeni, kas joprojām tusē apkārt un bauda baudas :)
Tāpēc ar gadiem kļūst arvien svarīgāk uzķert otrā cilvēkā to niansi, ap ko rotē viņa dzīve, tā var būt karjera, zinātniskais darbs, ģimenes dzīve, tusiņi. Teikšu tā - ar īsto cilvēku nebūt ne sliktāka draudzība par seno dienu atmiņām.