Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Šķiršanās

 
Reitings 1903
Reģ: 25.04.2010
Zinu, ka šī tēma te ir malta cauri 101x (vakar šeit ļoti daudz par to salasījos), bet neatceros, ka kaut kur būtu lasījusi to, ka pamestā puse nožēlotu savu izturēšanos, kas noveda pie šķiršanās.. Būtībā es laikam vienkārši gribētu iztikt bez kaut kādiem indīgiem komentāriem un uzklausīt neitrālu cilvēku viedokļus, varbūt kāda arī kādreiz tā ir jutusies un var dot padomu, kā labāk rīkoties..

Tātad, biju kopā ar savu nu jau bijušo otro pusīti gandrīz 4 gadus. Gāja visādi, bet kopumā varu teikt, ka biju ļoti laimīga, mīlēta un tiku ļoti lutināta pat pēdējā gada laikā, kad viss jau pamazām sāka brukt kopā, tikai atteicos par to domāt.. Nezinu vai tas tā vienmēr notiek, jo varu teikt, ka šīs bija pirmās nopietnās attiecības, vienīgās, kuras man jebkad ir nozīmējušas tik ļoti daudz, bet tagad (pēc 1,5mēn) pēc visas briesmīgās raudāšanas, nekā nevarēšanas ir iestājies nedaudz lielāks miers (raudu joprojām, bet ne tā, ka visu diennakti bez apstājas) un visu pārdomājot, atgriežos pie domas, ka pati vien visu sabojāju. Protams, bija arī otras puses vaina, nesaku, ka viņš bija ideāls, bet pati vien visu sāku bojāt no sākuma līdz beigām.

Iepazināmies pavisam jauni, 16 gados. Pirmā mīlestība, eiforija utt. Bet esmu no cilvēkiem, kas ļoti grūti pieķerās citiem, kas neuzticās citiem uzreiz, bet, kad beidzot tas brīdis pienāk, tad ar visu sirdi un dvēseli, tad esmu gatava otra dēļ darīt visu, kas manos spēkos, lai otrs būtu laimīgs. No otras puses jau no paša sākuma bija ļoti stipra mīlestība, kas tolaik mani smacēja. Tagad domājot, saprotu, ka es vienkārši vēl nebiju gatava nekam tik nopietnam un nespēju puisi novērtēt. Vēl ļoti raksturīga īpašība man ir tā, ka ātri aizsvilstos, pasaku visu, ko patiesībā nedomāju (runāju pirms domāju), saku, ka ''šķiros'' un pēc tam jau tajā pašā dienā visu nožēloju, jo tikpat ātri, cik sadusmojos, tikpat ātri arī nomierinos un visu nožēloju. Līdz ar to, jau pašā sākumā, kad likās, ka visa ir par daudz, sāku puisi ''pamest'', nebiju gatava risināt problēmas, bet viņš man vienmēr skrēja pakaļ, lūdzās. Ap kādu otro gadu, varbūt pat agrāk viss jau sāka mainīties, viņš jau bija mani atkodis un pakaļ neskrēja. Tad arī nedaudz nomierinājos, bet sākās cita problēma - rutīna. Biju tik ļoti pārņemta, tik ļoti dziļi attiecībās, ka līdz tam biju atstūmusi praktiski visus tuvākos draugus, jo man taču bija viņš, mans labākais un mīļākais, lai kā arī neietu. Kad viņš sāka mani ignorēt, izvairīties no manis, sākām tikties aizvien retāk, nespēju vairs uzdrošināties, atvainoties visiem un sazināties.. Jutu, ka sāku viņam apnikt, jo biju vienmēr pieejama, dzīvoju viņam, pametu hobijus, kaut viņš visu laiku man teica, lai eju, tiekos ar draugiem, lai nepametu savas lietas, jo, lai gan esam attiecībās, mums ir arī katram sava dzīve, lai atpūstos vienam no otra un kopā esot būtu vēl labāk. Kamēr viņš atkal atguva savus vecos hobijus (kurus bija pametis, kad iepazinās ar mani, jo es biju vissvarīgākā), kad atkal sāka tikties ar vecajiem draugiem, es tikai gaidīju viņu, vienmēr teicu, ka, ja viņš grib atpūsties kādu laiku no manis, lai tā arī pasaka. Dažreiz teica, bet pēdējā gada, pusgada laikā par normu bija palikušas situācijas, kad varējām kādas 2 nedēļas vispār nekontaktēties (vairāk no viņa puses) un kad jautāju, kas noticis, tikai saņēmu atbildi, ka viņš nesaprot, kāpēc tā darījis.. Un tā vienmēr. Cits cilvēks tur nav iesaistīts, to es zinu 100%. Viņš nekad nav bijis un šaubos vai jebkad būs kā lielākā daļa, kas skrien pakaļ visam, kas kustas, par to man nekad nav bijis jāuztraucas, jo rakstura ziņā viņš ir ļoti stabils.
Šī pēdējā gada laikā, kad viņš tik ļoti atsalis bija, protams, pārdzīvoju, psihoju, atkal nomierinājos, kad uz neilgu laiku viss bija labi, kad jutu, ka atkal sāk slīdēt ārā no rokām, atkal sāku psihot. Pēdējā laikā arī parādījās kritika, ka izskatos tā un šitā, runāju vēl kaut kā utt, respektīvi, vienmēr bija kaut kas, kas viņu manī kaitināja. Protams, arī man bija lietas, ko nevarēju izturēt, bet, lai gan psihoju, kritizēju ļoti maz. Viņam atkal bija otrādāk, nepsihoja, bet kritizēja. Protams jutu, ka nekas nav labi, bet centos mainīties. Jutu, ka arī viņš cenšas, bet tik un tā liekas, ka abiem iekšā kaut kas bija pārdedzis.
Sava veida punkts tika pielikts vienās kāzās, kurās bijām pirms 1,5 mēnešiem. Sastrīdējāmies, gāju prom no viņa, kaut gan viņš centās salabt un vakarā, kad bijām pie viņa, sakravāju mantas un aizgāju, lieki teikt, ka viņš klusējot, neturot mani arī palaida.. Protams, savā galvā kā vienmēr biju iedomājusies, ka tas būs tikai uz laiku, kā vienmēr nevis pavisam. Ka atkal man tiks piedots, ka atkal centīsimies. Pagāja nedēļa, uzrakstīju viņam, ka man viņa ļoti pietrūkst, ka visu nožēloju, mīlu viņu. Pretī saņēmu atbildi, ka būs labāk, ja kādu mēnesi nekontaktēsimies. Uzreiz pieķēros pie vārdiem - tā būs labāk. Tas mēnesis bija drausmīgs, bet padoties pavisam neļāva doma, ka tad, kad mēnesis paies, visam jābūt labi. Kad laiks bija pagājis, uzrakstīju, ka par cik respektēju viņa vēlmi nekontaktēties to laiku, vēlētos ar viņu satikties un izrunāt, kas tālāk notiks. Tiekoties viņš bija ļoti vēss, bija sajūta, ka it kā tas ir tas pats man vismīļākais cilvēks pasaulē, kuru gribu samīļot, sabučot un no otras puses pilnīgs svešinieks, jo no viņa puses bija pilnīgs emociju trūkums.. Tagad domāju, ka tā mēneša laikā bija jau visu pārdzīvojis, izlēmis un tāpēc viņam bija tik viegli. Protams, biju ar to rēķinājusies, bet, kad viņš kā ar nazi nogrieza visu, kategoriski pateica, ka nekādas attiecības vispār ne ar mani, ne ar kādu citu negrib, likās, ka visa pasaule sabrūk vēl vienu reizi. Kad jautāju, kāpēc, protams, ka pie vainas bija mans raksturs, manas scēnas. Sāku psihot, bet nevis tādā ziņā, ka kaut ko pārmetu, bet lūdzos atpakaļ, lūdzos vēl vienu iespēju. Atbildēja, ka iespējas ir devis ļoti daudz (nenoliedzu), arī pats ir centies mainīties, pēdējā gada laikā ļoti daudz ir noklusējis, cerot, ka viss mainīsies uz labo pusi, bet viss ir palicis tikai sliktāk un nav vērts abiem mocīties, labāk, lai sāp tagad nevis pēc gadiem 10. Teica, ka pat tad, ja viņš piekāptos un dotu man to iespēju, pie sevis tāpat domātu, ka nav laimīgs, neatkarīgi no tā, ko es darītu, jo netic, ka cilvēki spēj mainīties.

Tagad ir doma tikai par to, kā viņu atgūt vai vismaz palikt par draugiem. Pašlaik lieku viņu mierā, jo es tik nenormāli psihoju. Gribu pateikt, ka es tiešām no visas sirds to nožēloju, ka uzskatīju viņu par kaut ko pašsaprotamu, nenovērtēju visu, ko viņš darīja manā labā (un tas ir ļoti, ļoti daudz, skatoties uz apkārtējo cilvēku attiecībām, ļoti reti redzu, ka vīrietis savas sievietes labā būtu gatavs tik daudz darīt). Baidos pārāk ātri rakstot panākt tikai to, ka viņš pavisam atsvešināsies, ja nu varbūt vēl kādas jūtas ir palikušas, jo viņš ir ļoti apņēmīgs un ir grūti viņu novērst no mērķa. Vakar lasīju, daudzas rakstīja, ka puiši, kuri paši pametuši un aizbildinājušies ar to, ka meitene apnikusi, pēc kāda laika tomēr atgriežas.. Gribētos ticēt, ka tā būs, jo tikai tas mani pagaidām tur pie veselā saprāta, kaut gan zinu, ka nevaru velti cerēt. Nespēju 4 gadus savas dzīves, sev vienu no pašiem tuvākajiem cilvēkiem izsvītrot no savas dzīves, izlikties, ka viņa nekad nav bijis, jo man ir tik ļoti daudz par ko pateikties viņam.

Gribētos uzklausīt viedokļus no cilvēkiem, kas paši ir bijuši līdzīgās situācijās, kuri otru pusi ir uzskatījuši par pašsaprotamu.. Lūdzu, nekādu ''visi vīrieši ir cūkas'' variantu, jo tam es nekad neesmu ticējusi. Derētu arī kāda vīrieša skatījums.
03.08.2014 07:10 |
 
Reitings 1903
Reģ: 25.04.2010
Aizmirsu arī piebilst, ka pēdējo pusotru gadu viņš dzīvo atsevišķi no vecākiem (es nē, jo nav patstāvīga darba un studēju) un reāli nekad nav izbaudījis kā ir būt brīvam no visiem. Jo viņš arī teica, ka patiesībā tagad jūtās ideāli viens, jo nav ne ar vienu jārēķinās, ne par vienu jāuztraucās. Varbūt viņam drīz apniks šī brīvība?
03.08.2014 07:28 |
 
Reitings 177
Reģ: 06.07.2014
Līdzīgā situācijā neesmu bijusi, jo man nešķiet tas normāli, ka viens var atļauties darīt visu - psihot, ārdīties utt., bet otram visu laiku jāpieņem tas. Iedomājies sevi viņa vietā - vai Tu būtu spējīga apmeram 4 gadu garumā izturēt tādu spriedzi. Otrs - iespējams, ka vīrietis laika gaitā 'pieauga', bet Tu paliki ieciklējusies zināmā vecumā un koncentrējusies tikai uz to, kā pati saki, lai darītu viņu laimīgu.
Es ieteiktu dzīvot pašai savu dzīvi - ja teica, lai liec viņu mierā, liec. Ar varu mīļš nekļūsi. Iespējams, ka tā bija tikai Tava iedomāta mīlestība. Puisis to visu varbūt uztvēra vieglāk, tāpēc arī viņam vieglāk ir tagad pateikt nē.
03.08.2014 07:34 |
 
Reitings 177
Reģ: 06.07.2014
Es nedomaju, ka apnikt var brīvība. Es drīzāk domāju, ka viņš novērtē un ir sapratis to, cik daudz iespēju dzīvē ir darīt ko citu, kādi ir citi cilvēki, sievietes, meitenes tajā skaitā. Un varbūt viņam tagad sāk 'pielekt', ka ar Tevi viņš ir tikai mocījies, Tevi nepārtraukti 'vācot', kad salabāt un šķīrāties.
03.08.2014 07:37 |
 
Reitings 13628
Reģ: 29.01.2009
Nu, nekad nav vainīgs tikai viens, vismaz es tā vienmēr esmu domājusi.

Kad mūsu attiecības bija nonākušas vissliktākajā posmā, es ne tik ļoti vainoju vīru, bet apzinājos, ka ļoti lielā mērā pati pe tā esmu vainojama.

Mēs izrunājām visu, kas bijis, zinājām, ka gribam visu labot, ilgi strādājām pie tā, lai no tās bedres izrāptos, liekas, ka esam beidzot tikuši ārā.

Bet viens to nevar izdarīt. Abiem ir jāapzinās pieļautās kļūdas un jāgrib attiecības saglabāt. Ja Tavs vīrietis to nevēlas, tad es neticu, ka Tu kaut ko tur vari darīt.
03.08.2014 07:38 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Man arī šķiet, ka viņš varētu būt tevi "pāraudzis". Tādā ziņā, ka jūs tomēr iepazinaties baigi jauni, 16 gados. Ir redzēts, ka burvīgie pārīši, kas bijuši kopā no ļoti agra vecuma ilgu laiku, tā ap 20 ar kapeikām šķiras. Vienkārši, tas ir tas laiks, kad cilvēks diezgan strauji mainas, tīri tā, interešu, viedokļu, uzskatu, arī rakstura ziņā. Un divi cilvēki, kas bija lieliski piemēroti viens otram, katrs "aizmainās" cita virzienā, un sanāk pāris no diviem cilvēkiem, kas kopā īsti vairs nesapas.

Bet nu tas tā, teorētiskas pārdomas. Nezinu, ko es darītu, ja būtu tavā situācijā. No malas - man šķiet, ka cerību gandrīz nav. Statistika nav tavā pusē.

Bet lai veicas!
03.08.2014 08:24 |
 
Reitings 4499
Reģ: 19.04.2012
Es esmu bijusi otrā pusē- puisis uzskatīja mani par pašsaprotamu, nebija iedomājies, ka varētu arī beigt attiecības. Viņš ar savām izdarībām bija mani tik ļoti daudzas reizes sāpinājis, ka pamazām jūtas pazuda. Viņš pat to nemanīja.
03.08.2014 08:30 |
 
Reitings 4499
Reģ: 19.04.2012
Godīgi sakot, ja pusis saprot, ka viņš bija "pašsaprotams", diez vai, ka gribēs vēl kaut ko. Es savu ex pat redzēt negribu. Piedod, ka tā saku, zinu, ir ļoti nepatīkami to lasīt. Sākumā iesaku noskaidrot, vai vispār pusis grib par Tevi kaut ko dzirdēt.
03.08.2014 08:40 |
 
10 gadi
Reitings 1002
Reģ: 24.09.2010
Es pareizi sapratu-Jūs nedzīvojāt kopā?
03.08.2014 08:44 |
 
Reitings 6407
Reģ: 16.01.2014
Abas puses vainīgas, kas vairāk, kas mazāk. Pie attiecībām vajadzēja strādāt, kad tādas bija, nevis domāt par to, kad to vairs nav.

Neiesaku mēģināt saiet kopā, tur nekas labas nebūs. Tu nevēlies mainīties, tikai gribi, lai ir kā agrāk, bet pihopātus un rupekļus reti kurš grib. Cilvēks nav sūdu čupa kurā var mest visu ko iegribas, ņem šo teicienu vērā un atceries to uz visu mūžu.

Ar puisi draugi nebūsiet uzreiz, varbūt ar laiku.

Tagad liec viņam mieru, neaiztiec viņu un nemaz nedomā par to kā atkal kopā būt.Tas nav vajadzīgs.Mācies no šīs pieredzes un veidojot jaunas attiecības atceries savu rūgto pieredzi.
03.08.2014 08:49 |
 
10 gadi
Reitings 1002
Reģ: 24.09.2010
Negribu Tevi aizvainot, jo pati pirms vairākiem gadiem rīkojos līdzīgi. Bet-Tu viņam, esi iespējams, kļuvusi par apgrūtinājumu, nevis par kaut ko skaistu dzīvē. Ja vīrietis vairs nemīl-viņam viegli izšķirties. Tu katru reizi pēc scēnas, atvainojoties un lūdzot piedošanu, esi patiesa un reāli nožēlo, tici, ka viss būs labi-bet, saproti-viņš to uztver kā kārtējo reizi. Sākumā viņš varbūt pārdzīvoja, beigas varbūt jau gaidīja, lai sākas kāda scēna un lai viņam būtu iegansts beidzot šķirties. Lūdzu, iejūties viņa ādā-viņš Tevi NESAPROT, jo kā gan-ja Tu pati nesaproti, kāpēc Tu tā rīkojies, tikai saproti, ka rīkojies nepareizi. Es domāju, ka arī Tavas jūtas pret viņu ir apdzisušas, bet Tev grūti viņu palaist prom, jo Tevī ir nepārliecinātība par sevi, Tevī ir vainas sajūta un zināmas bailes no karmas. Es domāju, ka vispareizāk tagad būtu visu nesabojāt vēl vairāk-lai nav tā, ka Tu viņam un sev galīgi sabeidz dzīvi... Problēma ir Tevī-Tev ir kaut kādas neadekvātas emocijas, neracionāla rīcība. Tev jāpaliek vienai ar sevi, Tev vajadzīga pamatīga psihohigiēna! Neiejauc viņu tajā visā. Kad Tu būsi emocionāli vesela, morāla, tad Tev izveidosies citas-jaunas, svsigas attiecības un Tev nebūs kaut kas jābūvē uz nu jau sabrukušiem pamatiem. Uzdrīkstoes spert soli nezināmajā, jo Tev nav ko zaudēt-tikai attiecības, kas jau beigušās..
03.08.2014 08:55 |
 
10 gadi
Reitings 3167
Reģ: 13.11.2011
Tavs vārds nesākas uz A burta? un puiša uz M?
03.08.2014 09:00 |
 
Reitings 1291
Reģ: 16.03.2014
Esmu bijusi ļoti līdzīgā situācijā. Vienmēr esmu bijusi impulsīva, ļoti emocionāla un, tieši tā pat kā Tu, varēju izkliegt visādas lietas, kuras tobrīd nemaz nedomāju. Bet darīju to tāpēc, ka biju dusmīga, aizkaitināta utt. Pēc tam, protams, to visu nožēloju.. Pārsvarā vienmēr "tiku cauri sveikā", jo pretī bija cilvēks, kas mani ļoti mīlēja un, kā tobrīd likās, spēja piedot gandrīz visu!

Šī situācija man mainījas, kad iepazinos ar pusi, kuru pati ļoti iemīlēju. Principā, tas, ko Tu7 aprakstīji, līdzīgi varētu teikt pat sevi (pārsvara manā dzīvē bija tikai viņš, ar draudzenem tikos mazāk utt.). Kad pienāca strīds, kā vienmēr, piezvanīju, sakliedzu dusmās visādas lietas, nometu klausuli un domāju, ka tīlī atzvanīs un centīsies salīgt.. Nekā!! Tā vietā saņēmu sms, ka viņam pietiek, viņš aiziet! Tajā brīdī pārņēma šoks, goda vārds! Bija sajūta, ka sbrūk pamats zem kājām.

Tajā pašā vakarā zvanīju un tomēr salīgām. Taču, tā reize man bija kā mācība, ka nevar tā izturēties, nedrīkt psihot, apvainoties bez iemesla un izteikt neapdomātus vārdus, kas var novest tik tālu, ka pajūk attiecības.
03.08.2014 09:46 |
 
Reitings 1291
Reģ: 16.03.2014
Tavā situācijā, es ieteiktu Tev nogaidīt.. Iespējams, viņam vajag vairāk laika, lai saprastu, ko viņš vēlās. Zinu sevi, man vajag vienu dienu, kā maksimums, lai saprastu, ka dikti pietrūkst otrs (ja tās ir patiesas jūtas, spēcīgas emocijas), bet, ir cilvēki, kuri, paejot, piemēram, 2 mēnešiem, saprot, ko īsti viņi vēlās.. saglābt attiecības vai atstāt visu kā ir.
03.08.2014 09:49 |
 
Reitings 3548
Reģ: 19.04.2013
Pie attiecībām vajadzēja strādāt, kad tādas bija, nevis domāt par to, kad to vairs nav.


Zelta vārdi. Šādi stāsti man liekas egoistiski. Viena puse psiho, taisa scēnas, vienmēr ir tā apvainota un nemaz nevēlas saprast, ko jūt tas otrs cilvēks, kādi ir viņa motīvi rīkoties tā, kā viņš ir rīkojies. Savu attiecību sākumposmā arī es uzrīkoju pāris scēnas, taču tad iemācījos paraudzīties uz situāciju no otra cilvēka skatupunkta un tagad iztiekam bez konfliktiem.
03.08.2014 11:09 |
 
Reitings 10475
Reģ: 01.08.2010
Pusaudžu mīlestība, pāries.
Bet secinājumus gan vajadzētu izdarīt - savākt savu izlaisto raksturu un saprast, ka pasaule negriežas ne ap veci, ne ap tevi pašu.
03.08.2014 11:20 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
pati vien visu sabojāju
Tu viena neko neesi sabojājusi.. vainīgi ir abi vai neviens..
Nav visiem lemts būt kopā!

16 gadi, manuprāt, ļoti zaļš vecums, lai sāktu nopietnas attiecības (protams, ir izņēmumi).. bet būtībā jūs vēl esat bērni, kas daļēji arī izskaidro regulārās pamešanas, skandālus, atteikšanos no blakuslietām..

Lasot radās iespaids, ka jums nebija nojausma, kas ir attiecības, kādām tām ir jābūt. :)

Rakstīšu iecienīto teikumu, ka nevajag censties atdzīvināt jau sen nodzisušu ugunskuru.. Kaut kāds dzīves posms Tev ir noslēdzies.. sāc kaut ko jaunu! Iemācies sadzīvot ar sevi vienatnē :)

Tagad ir doma tikai par to, kā viņu atgūt vai vismaz palikt par draugiem.
Šādas draudzības es neatbalstu.. tas ir mazohisms.. vairāk sāpes no tādas būs, ne prieks. Iemācies samierināties un lai to puisi vaļā :)

Ja savulaik spējāt tik ļoti aizlaist savas attiecības.. tas arī atkārtotos nākotnē, vismaz man tā šķiet..

Viņš nav vienīgais vīrietis uz Zemes.. ir skaistāki, gudrāki, mīļāki, piemērotāki utt.. :)
03.08.2014 11:20 |
 
Reitings 17203
Reģ: 08.05.2010
Tagad ir doma tikai par to, kā viņu atgūt vai vismaz palikt par draugiem.

Šādas draudzības es neatbalstu.. tas ir mazohisms.. vairāk sāpes no tādas būs, ne prieks. Iemācies samierināties un lai to puisi vaļā


Pašai kas līdzīgs bija kādreiz un tiešām es tev zvēru ka šādas attiecības censties padarīt par draudzību būs sliktākā doma tavā mūžā. Tad jūs viens otru aprunāsiet netieši, lielīsieties ar panākumiem, tiksiet aizvainoti par neko. Desmitiem reizes dzēsīsi un uzaicināsi viņu atkal draudzēties kaut vai tajā pašā facebook, jo lūk uz mirkli nespēji izturēt ieraugot viņa seju vai to ko viņš tev atbildēja vēstulē, bet pēc tam atkal viņu savajadzēsies. Oi, nē! Vislabāk ir vienkārši pazust un cerēt ka pāris gadus viņu nenāksies redzēt vispār.
03.08.2014 11:27 |
 
Reitings 17203
Reģ: 08.05.2010
Viņš nav vienīgais vīrietis uz Zemes.. ir skaistāki, gudrāki, mīļāki, piemērotāki utt..


Kādreiz ar domāju ka labāku neatradīšu par bijušo, bet lūk atradu! Un 100 x labāku pietam!
03.08.2014 11:30 |
 
Reitings 1903
Reģ: 25.04.2010
Desmitiem reizes dzēsīsi un uzaicināsi viņu atkal draudzēties kaut vai tajā pašā facebook, jo lūk uz mirkli nespēji izturēt ieraugot viņa seju vai to ko viņš tev atbildēja vēstulē, bet pēc tam atkal viņu savajadzēsies.


Šitādi gājieni nevienam no mums nav raksturīgi, tāpat kā telefona necelšana, numuru bloķēšana utt. Neredzu jēgu tam, izdzēšot cilvēku no sociālajiem tīkliem vai kaut vai izmetot visas bildes utml., to, kas bijis un viņa eksistenci nevar padarīt par nebijušu.
Kopš tās reizes, kad pati aizgāju, neesmu uz viņu dusmojusies un kaut ko pārmetusi, tikai ļoti skumji tagad ir, dusmojos tikai uz sevi.
03.08.2014 11:36 |
 
Reitings 6407
Reģ: 16.01.2014
Labākais ko Tu vari darīt - audzini savu raksturu! Maigi sakot tu esi briesmone!
03.08.2014 11:41 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits