Agrāk biju diezgan pozitīvi noskaņota, varētu pat teikt, ka viss gāja savu gaitu un pati biju gandarīta par notiekošo. Tad pēkšņi bija negatīvais periods uznācis, tā centos darīt, iet, skriet lai tikai uzlabotu situāciju, kā rezultātā smagi aplauzos izdarot izvēli. Uzticējos ģimenes loceklim, kurš mani pievīla tik ļoti, ka pēc tā gadījuma jau pagājuši 3 mēneši un vienkārši nespēju atgūties. Izvēle saistīta ar pilsētas maiņu un sava mērķa piepildīšanu. Un tuvinieks pievīla ar to, ka nācās steidzami iet projām no tās dzīvesvietas, pārnākt atpakaļ uz mājām un pamest iesākto. Es pat rakstīt tiešām nevēlos neko sīkāk. Ir vainas apziņa par izdarīto, arī apkārtējie no malas tagad (tai skaitā ģimene) nav no atbalstītājiem manā situācijā. Izskanējuši pārmetumi, par to ka padevos. Esmu tā teikt pametusi iesāktos darbus un grūti saņemties turpināt, esmu atpakaļ tur kur biju iepriekš. Katru dienu ir jācenšās saglabāt labas domas un garastāvoklis, lai vienkārši diena paietu bez strīdiem ar ģimeni, arī tie ir saasinājušies, vairāk jau mana tagadējā rakstura pēc, taču ir tāds jau kā nogurums, ka neiet vairs. Kopš dzīvoju atkal mājās un mērķis vien palicis ir tikai domu līmenī, tas joprojām grauž, ka neesmu izdarījusi un gājusi līdz galam,. Kā lai saņemās dzīvot tagad un nepārmest sev, jo pietiek jau ka to dara citi, un kā lai piedod pāridarītājam, tuviniekam? Paldies jau iepriekš!
6
