Dienasgrāmata

Jā, esmu rakstījusi, taču vienmēr ir bijušas paniskas bailes, ka kāds atradīs un visu izlasīs, tāpēc daudz ko neesmu pat bijusi drosmīga uzrakstīt. :D Tagad patiesībā ļoti žēl, jo, manuprāt, dienasgrāmata ir tik lielisks veids, kā pēc gadiem pasmieties, paraudāt un atcerēties visus senos notikumus. :)

Pašlaik nerakstu, taču šī diskusija manī atkal ir ieviesusi vēlmi atkal pievērsties "nākotnes atmiņām pierakstīšanai". :)

Agrāk,padsmitgadnieces laikos rakstīju īpašā kladē ar smukām lapām utt. Baigi svarīgi likās tos palagus drukāt. Tagad esmu nobāzusi dziļi, jo pat negribu lasīt - zinu, ka būs nenormāls kauns par sevi.
Tagad man ir plānotājs, kurā nerakstu garus savas dzīves aprakstus, bet vnk piefiksēju lietas - kādu dziesmu, citātu no intervijas vai grāmatas, kādu savu domu, ko pēc tam izlasot uzreiz atceros emocijas. Taisu kolāžas no bildītēm, kas arī parāda manus noskaņojumus, sajūtas. Ja kāds ieskatītos tajā plānotājā - neko īpašu neuzzinātu. Tikai es zinu, kas un kāpēc tur ir piefiksēts.

Es rakstīju. Vēl pavisam nesen atradu un nosmējos līdz asarām. Izrādās, ka esmu rakstīju sirdi plosošus dzejoļus un rakstījusi par tā laika problēmām, kas tagad liekas nu tik smieklīgas. Vairāk nerakstu, bet atzīšos - šīs diskusijas iespaidā gribētos. Jo pēc ilgāka laika ir baigi forši palasīt (l)

Man ir divas dienasgrāmatas, vienā sausi aprakstu katru dienu (kad, ko darīju), bez izjūtām, otrā rakstu sapņus.

Rakstīju divos piegājienos- vienu ap gadiem 8-9 un tad ap 15, pirmajā bija kaut kas no sērijas "šodien bija forša diena, ēdu cepumus un gāju uz bērnu laukumiņu, kurā nobrāzu celi" :D Ap 15 gadiem jau citas problēmas, rakstīju par simpātijām, izdomātām attiecībām, kuras tā arī nesākās pa īstam utt. Neviens no neizlasīja un arī vairs nevar izlasīt- sadedzināju. Tagad mazliet žēl, bet toreiz tas likās tā simboliski- sadedzināt visas problēmas, visu, kas kaut kur dziļi sāpējis..

Rakstu jau ļoti sen. Vecākās dienasgrāmatas, kas bija papīra formātā, (sākumskolas gados) likvidēju, nekas sakarīgs tāpat tur nebija un glabāt nelikās nepieciešami. Viena dienasgrāmata jau pusaudžu sakarīgajā vecumā man glabājas datorā. Un otra dienasgrāmata - neseno laiku (laikam pēdējie 2 gadi) - ir internetā.

Man ir mīļš piezīmju blociņš, kurā dažkārt iekļauju kādas dienas vai periodu izjūtas vai to, ko svarīgu dzīvē esmu iemācījusies.

Raudulīgas tīņu dienasgrāmatas man nekad nav bijis, arī tādu klasisko "sāpju" ne, cik atceros.

Oij, es dikti ilgi rakstīju, kādus gadus 7. Pirmā bija speciālā rakstībā, mēs ar draudzenēm kko līdzīgu rūnu rakstu zīmēm sakodējām. Lai nonākot svešās rokās, nevarētu par pirmajām mīlestībām izlasīt :)
Un tad nākamā bija apjomīgs bloks, kuru iesāku rakstīt, atrodoties tālu no mājām. Nu tur bija ļoti atklātas sarunas ar sevi. Mana mamma pamanījās izlasīt. Tas iedzina pamatīgu plaisu mūsu attiecībās. Jo man vēl līdz šim nav saprotams, kā var rakņāties cita mantās. Tie bija tīņu gadi, vidusskolas posms, mūsu komunikācija nebija tā labākā. Izmetu vienā no lidostām. Un jau gadus 8 man nav vēlmes rakstīt.

Ahh, man ir tik žēl, ka nerakstīju dienasgrāmatu :( Kādu laiku man bija, kaut ko ik pa laikam tur ieskricelēju, bet saglabājusies gan nav. Ļooooti žēl.

Rakstīju. Kad bija kādi īpaši notikumi vai emocijas - pierakstīju. Arī dažādus sirdsdēstus, neatbildētas simpātijas vai sapņus. Man bija divas riktīgas grāmatas pierakstītas, salīmētas ar bildēm. Pirms kādiem 2 gadiem iemetu tās kamīnā - man vienmēr ir bijis mazliet bail, lai kāds neizlasa. Es justos šausmīgi, ja kāds tiktu manā dvēselē.

Es rakstīju senāk, bet neesmu nekad tās pārlasījusi :) Mums ar draudzenēm arī bija kopīga dienasgrāmata, kurā viena otrai veltījām ierakstus.. nesen pāršķirstīju un sentiments paķēra.. draudzība ir naudā nesamērāma vērtība.. :)

Vēlējos pajautāt - jūs rakstījāt/rakstat diensgrāmatu? Pārlasat ik pa laikam vai esat noslēpušas dziļi dziļi? Un vai ir bijis tā, ka to izlasa kāds, kuram nebija ļauts to darīt?

Rakstīju, 4.-8.klases laikā, sen visas izmestas, bet biju pārlāsījusi un izsmējusies, labas atmiņas,izmetu ārā, kad pārvācāmies, šobrīd nerakstu,bet gribētu. 7.klasē oma atrada manu dienassgrāmatu un izlasīja,raudāju,jo tur bij aprakstīts mans pirmais skūpsts. :(

Mums ar draudzeni kādreiz tāda bija kopīga, tad smējāmies, ka vēlāk varēsim izdot grāmatu. :-D
Bet tā jau patīkami palasīt - smuki salīmējušas bildītes, aprakstījušas savus sapņus un mīlestībiņas. Pēdējo reizi kārtīgi pasmējos cik naiva vēl nesen biju. Un, protams, vienmēr baiļojāmies, ka varētu nonākt nepareizās rokās, kā jau mēs visas. (:

Mums ar draudzenēm arī bija kopīga dienasgrāmata, kurā viena otrai veltījām ierakstus

Man arī tāda bija. To patika pat labāk pārlasīt nekā savu personīgo.

Bet, meitenes! Vai jūs pašas lasītu kāda sev tuva cilvēka dienasgrāmatu, ja nejauši atrastu? Es, noteikti, noteikti, censtos to nedarīt, bet zinot, cik zintkārīga dažreiz mēdzu būt...

Jā, rakstīju agrāk. Man ir 4 klades-sākot no kādas 3.klases līdz gadiem 20. Nesen pēdējo pāršķirstīju. Tik jocīgas sajūtas pārņem lasot. It seviši tas, ka tajā brīdī takš nezināju kā mana dzīve attīstīsies.
Tagad neliels stress, kā lai tās turpmāk glabā, lai neviens netiek klāt, jo tur patiešām ir daudz tā, ko nevienam nekad neesmu atklājusi.
Pirmo klašu "piedzīvojumi" gan ir mīlīgi:D Tik jocīgi, it kā no malas lasi, ko mazs bērns ir rakstījis un tomēr tā esmu es..

Rakstu jā. Man viņa ir melna un vienkārša.
Rakstīta manā dīvainajā rokrakstā ar melnu tinti.
Skaisti.

Es rakstu par eksistenciālismu, par pārdomām, par dzīvi, jēgu, cilvēku, būtnēm. Piesātināti teksti ar manu sarkasma un cinisma uzplūdiem, kurus caurvij mans nemirstošais naivums. Jā. Kaut kā tā.

Rakstīju arī iepriekš, bet tās esmu izmetusi. Nedomāju, ka no tām ir bijusi kāda jēga.
Man dienasgrāmata vairāk ir kā tāds dialogs. Tāpēc es arī nekādā ziņā neiebilstu, ja kāds viņu lasa. Jo tā taču ir mana dienasgrāmata, nekas personīgs... :)

Rakstīju kādreiz dienasgrāmatu. Kad pārlasu to, tad tik smieklīgi un bērnišķīgi liekas, jo tā rakstīta laikā, kad man bija apmēram 8 līdz 14 gadi. Arī tagad rakstu dienasgrāmatu un tam jau ir lielāka nozīme, jo rakstot visas savas domas, izjūtas, notikumus, sapņus, es jūtos labāk. Par laimi nekad neviens nav lasījis manu dienasgrāmatu, jo saprot taču, ka ļoti personiska lieta.

Rakstīju ilgi un dikti, bet, kad man bija ap gadiem 16-17, māte atrada un izlasīja. Jēziņ, kas par skandālu mājās bija :( Atceros, atnācu no skolas un priekšā māte- sēž pie virtuves galda ar manu dienasgrāmatu, baksta ar pirkstu manos ierakstos, citē tos un prasa paskaidrojumus..... Joprojām rūgtums par to reizi!!! Toreiz vēl arī mājas arestu dabūju (tā arī nesapratu par ko konkrēti). Saprotu, ka tīņa domu gājiens un pasaules redzējum ir diezgan interesants un kategorisks, bet nevienam nav tiesību smieties par cita sapņiem!!!

Rakstīju kādās pirmajās klasītēs, bet to izmetu, jo to nevajadzēja redzēt nevienam, arī ne man :D
Rakstīju arī ilgu laiku vēlāk un rakstu arī tagad. Ir bijis, ka kāds atšķir jau vaļā, bet par laimi nesāk lasīt, jo vienmēr esmu paspējusi atņemt. Jo pēc izskata tā ir parasta klade, tāpēc nevar jau zināt, ka nedrīkst lasīt.
Un es nepiedotu, ja kāds izlasītu manu dienasgrāmatu un atļautos kaut ko pārmest. Labi, ja jau izlasīji, tad vismaz nesaki to man un nekad mūžā nepiemini. Manas sajūtas nav citu darīšana.