Jau kādu laiciņu esmu kopā ar savu draugu. Mums abiem ir 19. Pirms manis viņam nebija nopietnu attiecību, vel jo vairāk, viņš nebija nevienu meiteni iepazīstinājis ar savu ģimeni. Es biju pirmā. Viņš mani vairākas reizes tā uz paris minūtēm bija parādījis saviem vecākiem. Vienreiz viņi mani bija uzaicinājuši doties līdzi ģimenes pārgājienā uz 5 dienām. Kopā devāmies un it kā viss bija labi. Šie aicināja vel kādreiz ar viņiem aizbraukt atpūsties un pievienoties padzīvot vasarnīcā. Tā kā puisis ir sportists, viņa vecākiem ir ļoti svarīgi, lai viņš turpina iet uz treniņiem un pilnveidot sevi, jo viņu sapnis ir izaudzināt no viņa pasaulslavenu sportistu. Viņš pats tādu nākotni īsti nevēlās, un nekad nav slēpis no viņiem. Bet viņa māte sāka uzskatīt, ka viņš sāk sekot manam piemēram un paliek mazāk aktīvs. Uzksatīt, ka viņš ir ļoti mainījies. Kaut arī tā nav. Tādos mirkļos man pat liekas, ka viņa ir pret mūsu attiecībām. +Galīgi neesmu no tiem aktīvajiem cilvēkiem ar daudziem hobijiem, kuri uztur aktīvo dzīvesveidu. Vienkārši neesmu. Bet tajā pašā laikā pirms pāris dienām biju atbraukusi ciemos pie viņiem uz vasarnīcu, viņa jauki uzstāja, lai palieku pa nakti vai pat vairākām. Diezgan labi pret mani izturējās. Bet atkal jau, kamēr palīdzēju veikt mazos darbus un biju atstājusi viņus abus divatā, viņa teica draugam, ka viņš ļoti mainījies un palicis maksimāli neaktīvs.
Pats draugs saka, ka viņam pilnīgi vienalga par vecāku viedokli un viņa attieksmi pret mani tas nemainīs. Bet man ir bail, ka, ja tā turpināsies, tas varētu viņu nedaudz iespaidot. Pieļauju, ka viņai vienkārši grūti pieņemt to, ka viņas jaunākajam no visiem dēliem parādījās draudzene un mēs pavadām kopā ļoti daudz laika. Bet viņam jau arī nav 5 gadi. Pēc iespējas, viņš pavada laiku arī ar ģimeni, bet nu pašam savu dzīvi arī vajag. Vispār īsti nevaru saprast viņas attieksmi pret mani. It kā viss ir labi, bet it kā arī nav.
40
