Runas par bērnu aizsākās jau pusgadu pirms plānošanas praktiskā ziņā :D Līdz beidzot sākām plānot, kad tad varētu bērnu arī radīt, papētījām, kad sanāk auglīgās dienas, bet uz to dienu par to jau bijām piemirsuši, ka tā sanāk auglīgā diena, par to atcerējāmies tikai pēc tam, bet neticējās, ka ar pirmo mēģinājumu tiksim pie bērna, tāpēc par to vairs nerunājām. Par to, ka esmu stāvoklī, uzzināju dienu pirms tam, kad bija jābūt mr, kas, protams, nepienāca. Vienīgais, kas atšķīrās no citām dienām, bija tas, ka es visu dienu ēdu- siltos ēdienus, lielas porcijas burtiski ik pēc pusstundas, vakarā, kad draugs devās mājās, pasūtīju viņam, lai nopērk vēl kaudzi ar ēdamo, kamēr viņš skatījās, kā es to visu vienā mierā ēdu, viņš tikai nosmēja un teica:"Tu taču esi stāvoklī!" Man kaut kā neticējās, tāpēc nolēmām, ka jānopērk tests, kas šo faktu apstiprināja. Tajā brīdī, kad pateicu šo ziņu draugam, viņš tikai pasmaidīja un pateica:"Forši!" Visas pārējās runas, tīri par praktiskām lietām notika vēlāk, tai vakarā vairāk par to īsti nerunājām. Nekādu citu pazīmju, izņemot lielo ēšanu, man sākumā nebija, nelabums un citas pazīmes uzradās mazliet vēlāk. Bet vispār es smejos, ka vēsti par bērnu nevienam nepateicu, jo draugs man teica, ka esmu stāvoklī, tests to tikai apstiprināja, pārējie cilvēki paši kaut kā nojauta.