Galvenais ir nepazaudēt iekšējo sajūtu / pārliecību, ka jāturpina cīnīties un nedrīkst padoties. Cilvēks nav akmens, ir tikai dabiski, ka salūstam, tam tā ir jābūt, var pazust no zemes virsas uz pāris dienām, raudāt spilvenā... Vārdusakot - visu ko var. Bet ir jāatgriežas, ir jāspēj smelt jauni spēki jebkādā veidā, jebkādā gadījumā, no jebkurienes.
Man ir ļoti palīdzējuši cilvēki, kas man ir līdzās.
Arī vienatne var palīdzēt - galvenais, lai jūti, ka esi ar sevi, nevis opozīcijā sev. Patmalniecei laba doma: ar sevi jāņemas, jānodarbojas. Kad man vairs it neko negribas, es uzlieku mūziku un dejoju tumsā, staigāju pa istabu šurpu turpu, guļu uz grīdas, pētu ēnas uz sienām. Radi sev apkārt atmosfēru, kas ļauj domām, sajūtām, enerģijām ap tevi cirkulēt, mainīties, mijiedarboties. Tad arī var pazust tā sabrukšanas jūta.