Ir gadījies sev ko tādu nodarīt, taču manā gadījumā tā tīņu gados bija vairāk ko modes lieta. Varbūt muļķīgi izklausās, taču patika kā izskatās, ja uz rokas vai kaut kur citur ir kāda rēta, tāpēc stilīgi skaitījās ar sērkociņiem vai adatām sev iešņāpt kādu švīku. Tagad, skatoties uz palikušajām rētām, atceros un nāk smiekli par to visu.
Protams, bija arī brīži, kad emocionālais stāvoklis ņēma virsroku. Bet tādi nebija daudz. Par rētām nekaunos, jo ja reiz tās man ir, tātad tajā laikā, kad radušās, tām bija savs iemesls, kurš attiecas tikai uz mani. Laiku tik un tā atpakaļ nepagriezt un no ādas tās sev nenodzēst.