Ja godīgi, man jāsaka tā, ka esmu sapratusi, ka ir cilvēki, kuri var būt vieni, ir cilvēki, kuriem patīk būt vieniem, ir cilvēki, kuri izbauda laiku, kad ir vieni un ir tādi, kuri nespēj būt vieni.
Es piederu pie tiem, kas nespēj būt vieni.
Protams, no vientulības nenomiru, kaut kā jau izdzīvoju, bet laikā, kad biju bez attiecībām, bez mīloša cilvēka blakus, man gāja ļoti grūti, tāds izteikts depresīvs noskaņojums visu laiku. Ja vēl pa dienu normāli, jo skola un darbs, tad, ejot uz mājām vakarā pēc darba, burtiski raudiens nāca, kad apzinājos, ka ieiešu tukšā dzīvoklī, kur neviens mani nesagaidīs un arī man, aizejot mājās, nebūs neviens, ko gaidīt. Ja vēl ir kāda draudzene, ar kuru tikties darba dienu vakaros un ģimene, radi, draugi, ar kuriem pavadīt brīvdienas nav TIK traki, bet kopumā...Jā, atzīšos, man tas laiks bija vienkārši briesmīgs.
Kaut kā kūlos līdz atkal esmu attiecībās un jūtu - jā, tikai tagad es varu pilnvērtīgi baudīt dzīvi, darba laikā nodoties darbam, pēc darba - vīrietim, kopā būšanai, izbraucieniem, pasākumiem, ģimenei, draugiem, radiem un tā tālāk. Tas ir tāpēc, ka esmu izteikts ģimenes cilvēks, ja zinu, ka attiecību jomā viss ir kārtībā, varu dzīvot jauki, mierīgi, harmoniski utt.
279
