Es mājās viena. Draugs pēc darba izdomāja ar kolēģiem pasēdēt pie Ķīšezera ar aliņiem. Bija doma, ka vedīšu viņu mājās, ka man būs jābrauc pie stūres. Beigās sanāca, ka mājās braucu viena. Mazliet apmaldījos par ar Waze. Bet būtu bijis vienkāršāk, ja bruģis nebūtu briesmīgs, būtu varējusi pa mazajām ieliņām kaut kā izbraukt tur, kur bija vajadzīgs.
Pēc kāda laika, kad atbraucu mājās, draugs zvana un saka, ka viņi brauc ar tramvaju uz Vecrīgu. Man būs jābrauc pakaļ. Saka, ko es uztraucos, man jau rīt brīvs.
Jā, ir brīvs, bet tikai rīt. Pa dienu jau biju izdomājusi, kā mēs divatā šovakar varētu pavadīt laiku. Bet pasēdēšana ar kolēģiem bija plānota jau divas dienas. Kādēļ man to nevarēja pateikt arī divas dienas iepriekš, ka ir tāda iespējamība. Nebūtu izdomājusi foršu plānu vakaram. Ehh, stulbi... Zinu, ka varbūt pārspīlēju. Bet es jūtos tiešām stulbi. Lai jau viņš atpūšas ar kolēģiem, vismaz būs patīkami pavadījis vakaru. Es ceru, ka nebūs man jābrauc pa nakti, kad jau gulēšu. Principā JAU gribu līst zem sedziņas un gulēt.