Manā draugu lokā vispār neviens neprecas, bet tam ir vienkāršs iemesls - nav ar ko, jo manām draudzenēm nav attiecību. Kas attiecas uz drauga draugiem, tur daļai nav attiecību, daļa ir nopietnās attiecībās, bet nav precēti. Par vienu pāri zinām, ka kāzas būs, bet vispirms cilvēki vēlas pabeigt mācības, jo vēlas paši maksāt, nevis no vecākiem naudu prasīt kāzām. Man tas liekas normāli.
Par kursa biedriem - daļa ir precēti, daļa nē. Par klases biedriem - nezinu, neinteresē.
Man pašai ir svarīgi kļūt par sievu, jo es negribu būt savam draugam tikai draudzene vēl tad, ka mums būs 40(jā, es redzu mūs kopā arī pēc 5 un 10 gadiem). Man kāzas liekas normāls nākošais solis ilglaicīgās attiecībās. Bildinājumu sagaidīju bez kkādas izspiešanas un pamazām gatavojamies kāzām. Neko dzīvē nevar zināt, bet es nedzīvoju ar domu - kāda jēga precēties, jo kaut kas kaut kur pēc 5 gadiem izšķīries. Tas, ka Anniņa un Pēteris izšķīrās nenozīmē, ka mēs ar draugu arī izšķirsimies un kāda jēga precēties. Tad jau tiešām jāsāk jautāt tāpat kā krista minēja - kāda jēga vispār dzīvot, tāpat kaut kas kaut kur nomira jau 30 gadu vecumā utt.
Es jau nezinu, kas daudziem galvā notiek. Daļai iespējams laulības liekas nenozīmīgas, jo var taču arī tikai dzīvot kopā. Tā taču ir vieglāk. Tjipa ''neesi piesiets'', bet ja godīgi, es nesaprotu arī, kur radies tas uzskats, ka laulības kko nenormāli piesien, nenormāli moka, nenormāli liedz izbaudīt dzīvi. Nē, nu...laikam jau atšķiras izpratnes par dzīves baudīšanu.