īsumā stāsts tāds: esmu kopā ar puisi jau 8 gadus, no tiem 4 dzīvojam kopā. Dzīvojam Rīgā, mums abiem savstarpēji ir ļoti labas attiecības, visu esam izcīnījuši paši, no vecākiem pilnīgi neatkarīgi. Viņa vecāki dzīvo laukos (stundas braucienā no Rīgas) Drauga māsa dzīvo kopā ar vecākiem un 2 bērniem, vecāki nemitīgi viņai palīdz, pieskata bērnus, pat tad, ja mēs vecākus aicinām uz kopīgu pasākumu, viņi atteiks, ja būs jāpieskata meitas bērni. Katras brīvdienas meitas nav mājās, jo strādā... arī darbdienās, vārdu sakot vecvecāki pieskata mazbērnus nemitīgi.Mēs ar draugu dzīvojam Rīgā, viņi ļoti reti pie mums brauc. Ir bijis tā, ka uzzinam, ka drauga vecāki ir bijuši Rīgā darbdienā meitas pasākuma dēļ, bet pie mums nav iebraukuši. Nu it kā sīkums - viņiem savas darīšanas. Man šodien bišķi uzsita dusmas, jo parunāju ar draudzeni viņa pastāstīja, ka viņas drauga vecāki no laukiem atveduši visādus lauku labumus (kabačus, ķiršus, gurķus utt.), turklāt cik esmu ievērojusi, katru vasaru cenšas pie viņiem atbraukt un atvest lauku dabīgās lietas...un tad es tā padomāju..mana drauga vecākiem ir liels dārzs, pilns ar ķiršiem, jaunie kartupeļi, kabači...viss kas vien var būt dārzā, bet viņi ne reizi nav iedomājušies mūs iepriecināt un kaut ko atvest no sava dārza...drauga vecāki nestrādā algotu darbu, ir mašīna, naudiņa ir saimniecības ietirgojuma uz tās arī dzīvo..neslikti, jo faktiski katru otro nedēļu brauc uz dažādiem draugu pasākumiem vai vienkārši ciemos...tas viss ir apsveicami. Man tikai palieka skumji, jo izjūtu, ka draugs kā dēls viņiem ir mazsvarīgāks starp abiem bērniem un ir nevienlīdzīga mīlestība.Es pat teiktu, ka jūtos aizvainota...jo patiešām, kapēc vecāki pie mums nevarētu atbarukt ciemos kādā darbdienas vakarā un palutināt mūs ar lauku labumiem.Es to ļoti gribētu...Dēls savā laikā ļoti daudz vecākiem ir palīdzējis, strādīgs puisis un tēvam īpaši no dēla vienmēr bijis atbalsts, tad kāpēc tagad viņi mums savā ziņā ir pagriezuši muguru...nesaprotu...varbūt tā ir greizsirdība no manas puses?
Un vnk varbūt labāk nedomāt par to, un likt šo domu mierā...vnk..sākas domas par to..kad mums būs bērniņš, tad diez vai vecāki atmaigs, jo jau tagad tas tā nav...skumīgi paliek, ja zini un saproti, ka vienam bērnam dod visu savu sirdi un dvēseli, bet pie otra atbrauc 3 reizes gadā, ja brauciens ir stundas attālumā. Uzsvēršu, ka agrāk pie viņiem braucām gandrīz katru nedēļas nogali, tad pārtraucām tik daudz braukt, jo Rīgā parādījās svarīgas darba lietas un citi apstākļi. Pirms tam arī viņa vecāki mums nekādu mīlestību neizrādīja. Nezinu. Varbūt pārspīlēju, varbūt man skauž...grūti sevi izprast...
337
