Kā jūs domājat vai ir iepējama laimīga laulība ar to pirmo , vienīgo un kā var zināt, ka viņš ir īstais, ja ar citiem pa nopietnam nemaz nav būts?Vai tāda laulība būs stabila, ja vienam partnerim liksies, ka jaunību un trakumu nav izbaudījis?Un vai jūs pašas ticat , ka visu dzīvi var nodzīvot ar pirmo un vienīgo?Varbūt kāda no jums ir apprējusies un vai nenožēlo? Lai gan kura te ņems un atzīsies.
Tā īsti neticu gan. Protams, ir jau tādi gadījumi, bet man personīgi arī būtu visas tās pārdomas par to, kā var zināt, ka ir jābūt ta, kā ir, ja nekas cits nav pieredzēts.
Ja ir sajūta, ka vajag izbaudīt jaunību ar visiem tās trakumiem, tad, manuprāt, tas arī jadara, nevis kaut kad pēc tam jādomā, kā būtu, ja būtu, piesiet sevi nopietnām attiecībām var paspēt vienmēr.
Es gan neticu. It īpaši, ja vēl apprecas un ne reizi nav bijis sekss. Un pēc tam tie 5 cm liekas normāli, jo nav nekas cits redzēts. Piedodiet par rupjību un tiešumu.
Ticu. Pašai ir gluži ne vienīgais, bet pirmā tāda īstā nopietnā mīlestība gan, jau daudzus gadus. Arī viņam esmu pirmā nopietnā mīlestība. Bijām uz laiku pašķīrušies, bet pierādījās, ka pirmā mīlestība tik ātri neaizmirstas un nespējām iemīlēt citus. Šogad precamies un ik pa laikam abi smejamies, ka pierādīsim, ka tas IR iespējams.
Modo, cilvēki prot arī slēpt labi.
Mana māsa tam ir dzīvs pierādījums. Tas nebija viņas pirmais vīrietis, bet vienalga bija precējušies. Izskatījās pēc laimīgāka pāra pasaulē. Biju lielā šokā, kad uzzināju, ka viņš mīl iekaustīt viņu un vsp dzīve ar viņu nebija rožu dārzs.
Ticu. Nav jau jābūt visam kā pasakā. Ir bijuši daudz strīdu, viena šķiršanās un saiešana kopā. Ir izbaudīts jaunības trakums, kā ir ar citiem cilvēkiem, bet tā, kā ir ar viņu, man nav bijis ne ar vienu. Ceru, ka tā turpināsies :)
Man apkārt ir piemēri tam, ka var viss būt forši, bet pati esmu priecīga, ka ar pirmo neaizgājām līdz kāzām. Tagad esmu satikusi savu īsto.
Un te pat nav jautājums par locekļa izmēriem, bet gan atieksmi :)
Tāda savienība iespējama starp diviem emocionāli stipriem cilvēkiem, kas spēj turēties pretī kārdinājumiem un neielaiž savās attiecībās neuzticību, melus, aizvainojumu, utt. Ticu, ka tādi gadījumi ir reti.
Mana māsa tam ir dzīvs pierādījums. Tas nebija viņas pirmais vīrietis, bet vienalga bija precējušies. Izskatījās pēc laimīgāka pāra pasaulē. Biju lielā šokā, kad uzzināju, ka viņš mīl iekaustīt viņu un vsp dzīve ar viņu nebija rožu dārzs.
Ir kas var noslēpt, bet ne vienmēr. Pati esmu dzīvojusi tādā gimenē,arī pati esmu izveidojusi ģimeni pirmajās un vienīgajās attiecībās, laikam tāpēc nav pamata neticēt pozitīviem piemēriem (Japiebilst, ka ikdienišķus strīdus gan neuzskatu par attiecību neizdošanos un nelaimīgu kopdzīvi) Nekad nav bijušas domas par trakumu izbaudīšanu (kaut arī manā vecumā tas varētu būt aktuāli..teorētiski), jo trakulības par piedzīvot arī ārpus attiecībām vai arī tām netraucējot. Protams, ko katrs ar dzīves baudīšanu un trakulībām izprot, ja kādam tas nozīmē garu sarakstu ar bijušajiem, tad laikam gan tas nav apvienojams.
Mans tagadējais vīrs ir mana pirma un vienīgā mīlestība.
Sākām draudzēties, kad man bija 16. Tagad jau drīz būs pagājuši 8 gadi kā draudzejamies un no tiem divi laulībā.
Protams var tā būt, bet tas ir atkarīgs mo pašiem cilvēkiem. Citiem vajag to laiku, lai varētu iztrakoties, citiem atkal nemaz nevajag un ir gatavi dzīvot līdz mūža galam ar pirmo.
1195
