Labs rīts tām kam tas tāds ir.
Man šī diena ir iesākusies ar pārdomām. Jau no rīta palasiju toru kārtis un nummaraloģiju internetā jo vienkārši nezinu kas būtu labākais man. Itkā jau dzīve visu nostāda tā, kā tam jābūt, bet neciešu to neziņu, kā viss būs.
Šodien domāju par mācībām, iestāj eksāmeni strauji tuvojas, un es pat vairs nezinu vai es gribu tikt iekšā LMA, vai tomēr nē. Ja es tieku iekšā, no vienas puses es varu dabūt labāku izglītību, darīt laikam jau to kas man patīk, bet tad man ar jādzīvo ir ar vecākiem, daļēji es dzīvotu uz viņu reiķinu, pašas nauda jau būtu maz jo tas kas būtu tas aizietu izglītībai un lai varētu aizbraukt ar draugu padzīvoties.
Ja es netieku, tad atkal es varētu iet strādāt uz pilnu slodzi, iepelnīt CERAMS vairāk naudiņu, varbūt ar draugu tad tuvākā nākotnē ievākties kopā dzīvot, ko mēs abi ļoti vēlamies, bet vienkārši esam spiesti gaidīt īsto mirkli, jo abiem vajag laiku lai izbalansētu dzīves.
Un tad nu es nezinu, ko man darīt, protams ka eksāmenos centīšos no visas sirds, bet es uztraucos ja es ar tikšu iekšā, ka es būšu bēdīga dēļ tā, jo dzīvot vecākiem uz reiķina man ir kauns, man ir kauns prasīt naudu, man ir kauns ka katru reizi kā man varbūt vajadzētu tik 5 eiro man ir jālūdz tā naudiņa. Es tak normāli neesmu izgājusi sabiedrībā jau gadu, tikai treniņi un izglītība, un kāda maza haltūriņa pa retai reizei. Es jūtu ka tā vientulība un naudiņas trūkums mani lēnām noēd pavisam. Ģimenē visi ir par izglītību, bet dēļ tā es jūtos daļēji ka varbūt savus labākos jaunības gadus palaidīšu garām, un pēc tam nebūs ar ko izbaudīt to jaunību tā uz pilnu klapi, jo tad jau visi būs uzsākuši ģimenes dzīvi un nebūs ar laika man, tā pat kā tagad man nav laika viņiem. Un es ar uztraucos ka palikšu tāda kā sava māte, tik strādāšu, visu mūžu atlikušo no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāšu, varbūt kādreiz kādu sīkumu nopirkšu sev, varbūt pat pazaudēšu savu draugu un vispār būšu vientuļa, un man tā ir bail ka viss tā notiks, tik ļoti bail.
Laikam vajadzēja par to izkratīt drusku sirdi, jo kam citam tad es to varu teikt.
Vel man tiko pastāstija par notikumu kas atgadījās.
Veca ģimenes draudzene kas jau gadiem ir uz gūltas, nespējot staigāt mums pastāstija ka viņa pēc ilgiem laikiem, tas ir desmitiem gadu, sazvanija savu mūža mīlestību, tā bija noklusēta mīlestība, tur pat nekas starp viņiem fizisks nebija, bet abi viens otru mīlēja, bet abiem arī bija sava dzīve ar saviem partneriem. Tad nu viņa uzvanija viņam, ja nemaldos viņa dzimšanas dienā, viņš bija tik laimīgs viņu dzirdot, viņi labi papļāpāja, un tad nu sarunas beigās viņš pateica ka izies ar riteni pabraukāt. Iedomājos ka tai brīdī tas vecais onkulis uz mirkli sajutās kā jauns puika, enerģijas pilns un laimīgs. Bet tad pēc nedēļas mūsu draudzenei esot zvanījusi onkulīša sieva, un viņa esot teikusi, daļēji vainojot arī mūsu draudzeni, lai brauc uz bērēm. Izrādas ka tai pašā dienā kad onkulītis pēc skaistās sarunas ar savu noklusēto mīlestību, kad aizgāja pabraukāt ar riteni, esot pakļuvis zem mašīnas. Pēc tam vel nedēļu mocijies slimnīcā un nomiris.
Mūsu draudzene, tā kā ir invalīde, pat nespēj aizraukt uz bērēm, un ir atstāta ar to domu, ka ja nebūtu zvanījusi, tad tas nekad nebūtu noticis.
Skumji man palika šo dzirdot, kā liktenis visu iekārto, itkā no vienas puses labi ka viņa dabūja ar viņu parunāties vel pēdējo reizi, bet no otras puses, ko lai viņa tagad padomā par to.
Tad nu jā, šodien nav viegla diena, bet jācenšas saņemties un jāstumj sevi uz priekšu dzīvē, vienalga kāda tā būs.
4416
