Kas jums paliidz "uzlaadeeties"?

Vispār laikam vides maiņa. Jūtos iedvesmota aizbraucot uz Rīgu, piemēram, tik daudz plānu, radošu ideju... Daudz esot pie dabas, mierā, īstu uzrāvienu dod pabūšana pilsētas burzmā. Es tiešām mēdzu iedvesmoties no cilvēkiem. Šobrīd man tāds posms, kad liekas esmu sevī visu jau izdomājusi, un nejūtu lielu tieksmi pēc sèdēšanas 'vienatnē jūras krastā'...:)
Es, protams, saprotu, par ko Tu runā. Es teju tikko biju Allažos 7 avotiņos, tā ir brīnišķīga vieta, kur pasmelt saujā un padzerties ūdeni, kas nāk no pazemes, tur ir taaaaa.. vienkārši stāvēt, klausīties ūdens burbuļošanā un justies labi, nedomājot neko un paņemot līdzi ūdeni kādā traukā, braukt mājās... mierā..:) Tāda svētnīca, lūk.


Savukārt enerğija rodas inerces rezultātā, esmu tik vienkārša:D Sākot darīt vienu lietu, iedarbinot ašo motoriņu, aiziet nākamās. Piemēram, šodien biju īsts duracell zaķis, visu dienu rosījos, bezgala daudz padarīju, pulkstens ir 3 naktī un es tikko vēl izkārtoju sen neaiztiktus plauktus.

Man palīdz uzlādēties daba un mežs, vienmēr kad ieeju mežā, tur katru reizi šķiet tik īpaši, un jo cilvēku klusāks mežs, jo jūtos atbrīvotāka. Īpaša ir tā sajūta, kad caur kokiem vizuļo rīta vai pievakara saule, man šķiet, lapa nobirtu un to sadzirdētu, no vienas puses ir tāds klusums, un vēja šalkoņa kaut kur debesīs, no otras nemanāmi čivina putniņi un visapkārt notiek rosība :)
Ja es tagad padomātu, ko es domāju kad esmu tur, tad man šķiet, ka viss tajā laikā pagaist, domas, pārdzīvojumi, un tu izej ar tādu mieru sevī.
Nekas cits dzīvē mani tā nesakārto un neuzlādē.

Mani uzlādē jūra. Ja es nevaru kādu laiku nokļūt pie jūras, jūtos gandrīz kā slima. Biju pieradusi vismaz 2-3 reizes nedēļā aiziet līdz jūras krastam, pastaigāt pa pludmali, pasēdēt kāpās, vasarā siltajās dienās nopeldēties. Tagad jūra vairs nav 5 min. gājienā, bet gan citā pilsētā, ļoti izjūtu tās trūkumu. Vienalga rodu sev laiku iekāpt mašīnā un aizbraukt līdz Dzintara takai vai Liepājas Karostas molītim. Nespēju iedomāties, ka es varētu pārvakties dzīvot, piemēram, uz Vidzemi...

Mani uzlādē nakts, pilsētas gaismas un tas miers, gaiss, kas ir saulei rietot. Es emsu no cilvēkiem, kas varētu dzīvot tikai naktī un naktij

Daba - Jūra, kalni, meži. Šim sarakstam drīz pievienosies arī mana terase :D

Pozitīvi, jautri un laipni cilvēki, kādas kopīgas nodarbes un sports.


Varbūt to var norakstīt uz jaunību, bet dabā tieši no svaigā gaisa miegaina kļūstu, apkārt nav ierastā pilsētas ritma, 'fona mūzikas', galvā iezogas eksistenciālas domas un beigās vairāk negatīvā, nekā pozitīvā kā fiziskā, tā garīgā sajūtu līmenī.

Es skatos uz tiem kokiem tagad un domaaju,cik mazi tomeer saliidzinosi sie koki ir muusu darzaa!Tie atteelaa bija vairaak kaa 2000gadu veci!Neticaas-likaas, ka esmu citaa pasaulee.Braucaam ar " tvaika baaniiti "cauri mezam -neviens pat nerunaaja...cilveeku bija daudz,bet likaas ka nav,jo bija taads klusums ...Iepriekseejaa dienaa biju Boardwalk-tie visi karuseli ,cilveku juura,visi runaa,skali smejas uttLaikam esmu tik taalu no visa taa,ka burzma mani nogurdina!

Lietas, kas mani uzlādē:
*Kurzemes daba
*gari pārbraucieni ar auto
*dziedāšana
*lietus, negaiss aiz loga
*viedi, pozitīvi cilvēki

Daba - vienmēr. Jūra, meži, lauku mājas..

Rušinoties dārzā.. man visas negācijas ieiet augsnē.. un parādās pozitīva enerģija :)

Esmu karinjo cilvēks. Mani uzlādē citi cilvēki, viņu dzīvesprieks. tas ir pirmais,kas nāk prātā,jo nesen tikos ar savām draudzenēm un 3 dienas gāju kā vilciņš.

Lietus vasaras tveiciigaa dienaa-Latvijaa!!!!:)

Uzlādē - Evas minētie viedie, pozitīvie cilvēki, zilas debesis, meža smarža, pastaiga klusumā, saulriets, neskarta daba , ūdens...

Metāls un lipīga ballīšu mūzika. :D
Bet meži ar. Man personīgi tie ļoti stimulē iztēli un tāpēc laikam.

Lottie
Mani uzlādē nakts, pilsētas gaismas un tas miers, gaiss, kas ir saulei rietot. Es emsu no cilvēkiem, kas varētu dzīvot tikai naktī un naktij

Absolūti piekrītu!!!
Tāpat saskarsme ar sirsnīgiem, dzīvesgudriem cilvēkiem.
Ilga dušošanās/ plunčāšanās pa mūsu mīļo jūriņu...
Pārgājieni, riteņbraukšana, jaunu taku, ceļu atklāšana...arī gari pārbraucieni ar mašīnu.
Tāpat arī lidostas,autoostas, vilcieni - man uzreiz asinis sāk straujāk riņķot - gribas kur doties.Es vispār izbaudu būt ceļā, tāpēc arī mans niks šeit ir tads,kāds tas ir. :)

Labs jautājums, nemaz nebiju aizdomājusies, kas mani uzlādē. Emmanuelle, esi mēģinājusi kokus apskaut? Jūnija Shape lasīju, ka šī metode cilvēkiem rosina pozitīvas emocijas. Gribētos pamēģināt, tikai bail, ka kāds mani nepamana, jo no malas es izskatītos mazliet nepieskaitāma, veicot šādu procesu :D

Pamatīgi uzlādē smagā mūzika. Paklausos austiņās maksimālā skaļumā un varu kalnus gāzt. Uzlādē arī pilsētas burzmas, automašīnu kustība, dažādie cilvēki apkārt.
Ja vēlos sakārtot domas un prātu, tad uzlādē jūra. Varu stundām ilgi nosēdēt klausoties viļņu šalkoņā, veroties horizontā.

Ak jā, un vēl nakts. Esmu nakts cilvēks. Varētu visu mūžu pavadīt tumsā, jo tā uzlādē.

Ak jel! Par to koku apskaušanu - man vienmēr tā gribējies to darīt, kad esmu kaut kur dabā, bet kaut kā iegadījies, ka vienmēr kāds blakus, es to tomēr kā tādu intīmu procesu uztveru.
Atceros, ka reiz, kad man bija nomiris tuvs cilvēks, gāju izraudāties vienatnē pie meža un tad apskāvu koku... fantastiska sajūta.

Jaa!!Man ir bijis taa,ka pieeju pie saviem sarkankokiem ,uzlieku roku uz taas raupjaas mizas ,un tad manii kaut kas atnaak valaa - es raudu!!!Tur nav nekaada sakara ar depresiivu noskanojumu utt,vienkaarsi loti speeciiga emocija...!
Tajaa sarkankoku mezaa bija taada sajuuta,ka esmu iegaajusi pilniigi citaa pasaulee-taadaa nereaalaa ,jo visi koki bija milziigi ,un viss loti speeciigi smarzoja!