Nu tā, meitenes, te visas var izgāzt to, kas sakrājies.
Sākšu es pati. Esmu TIK ĻOTI dusmīga!
Zinu, daudzas mani nosodīs, bet nu nevajag!
Ar draugu esam apmainījušies soc.portālu parolēm, esam kā atvērtas grāmatas viens otram. Šovakar ieeju paskatīties, kas jauns, un šeku reku čalītis pats sācis rakstīt bijušajai! Un kad bijusī saukā mani par "meičuku" vai nāk ārā tādi teksti kā "nu nebiju domājusi, ka noturēsieties vispār tik ilgi", šāmējais nemaz neņemas aizstāvēt, vai vismaz palūgt, lai mani tā nesauc. Tāda dusma! Cūcis nu tāds! Tā vien gribas uzrakstīt, kādam bijušajam, lai redz saraksti, bet tā darīt būtu ļoti, ļoti muļķīgi. Un, protams, ka šito "uzeju" pēc kopā pavadītas dienas. Aj, dusma. Rukšķis tāds!!!
Viss, variet mani nosodīt, noriet-kā gribiet. Man vienalga, man vajadzēja izlikt savu dusmu. Un, ja kādai arī gribas- lūdzu, laipni aicinātas!