Tiesības nu jau man ir kādus 8 mēnešus. Atceros, ka sākumā baidījos kā būs un ka grūti ies. Pieteicos kursiem, sāku iet un nebija tik traki. Visgrūtākā man bija tēma par gaismām, kaut kā iemācijos uz valsts eksāmenu, bet saprašanas man nebija :D Teorijas eksāmenu valsti noliku bez kļūdām.
Braukt es tik pat kā nemācēju, tikai tik cik tēvs bija paskaidrojis un ļāvis pabraukt pa nomaļākām vietām. Atceros, ka ar lielu satraukumu gāju pie instruktora uz pirmo braukšanas reizi. Man ļoti patika mācīties braukt un arī iet kursos :)
1.eksāmena reizē izkritu, satraukums laikam darīja savu, bet 2. reizē noliku. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ja izkrīti 1.reizē un tas nav nekas tik traģisks, lai uzreiz vajadzētu nebraukt nekad mūžā, man ikdienā nav nekādu problēmu un arī kad nepieciešams braucu pa Rīgu.
Tomēr man neuzticību vieš tie šoferīšu, kuriem vajadzīgas neskaitāmas reizes, man ir draudzene, kura nolika ar 6. reizi laikam. Viņa varbūt nav bīstama uz ceļa, bet esmu braukusi ar viņu un var just, ka viņa jūtas nedroša un ir no tiem šoferīšiem, kura traucē pārējiem ar savu tā teikt uzmanīgo braukšanu.
Bet nu ir arī pilnas ielas arī ar tiem nenormālajiem braucējiem, vēl vakar viens mēģināja mani sabaidīt un pēc tam, kur 2 joslas vienā virziena domā, ka es ar viņu iešu skrieties, nevarēju saprast viņam kādi kompleksi vai vienkārši muļķis.