Kā jūs bērnībā domājāt?

Haha, jā, man arī likās, ka visi mani apbrīno un vēl, ka mani īstie vecāki mani vēro, drīz nāks man pakaļ un vedīs uz pili. :D

Es arī tāpat kā vizbuliite* skatījos tumbiņās un centos ieraudzīt cilvēciņus, kuri tur iekšā dzied. Vienreiz pat pierunāju savu krusttēvu atskrūvēt tumbai vāku un biju ļoti vīlusies ieraugot tur vadiņus.

man likās, ka kājās ir divi āķi un tad kad viņi viens aiz otra aizāķējās un rāva katrs uz savu pusi, tas tas nozīmēja, ka kāju sarāva krampī

Skatoties reklāmas vienmēr brīnījos, kā tie cilvēki katru reizi var identiski visu atkārtot, skatījos un gaidīju, ka varbūt šoreiz pateiks kaut ko savādāk vai citādi pakustēsies :D

*Bērnībā likās, ka esmu adoptēta, jo brālis bija līdzīgs tētim, māsa mammai, bet es nevienam :D

*Ar draudzeni salasījāmies Hariju Poteru un tad visu laiku likās, ka mums uzbrūk visādi Dēmoni. Mums pat bija sava burvestību grāmata :D

Domāju, ka mammām bērni nāk laukā pa nabas caurumu :D

Es arī bērnībā gribēju, lai var iebāzt tv roku un izvilkt visu, ko vēlos, un ticēju, ka līdz tam laikam, kad būšu pieaugusi, tiks izgudrots veids, kā to panākt. Nu teorētiski esošais 3d printeris ir kaut kas uz to pusi, tā kā drusciņ jau man bija taisnība :D

Ticēju, ka man bērnu dārzā dzīvo ragana. Vienu reizi pat pēc bērnu dārza darba laika aizgājām un klausījāmies pie kaut kādas noliktavas/ārējā kambra durvīm, cenšoties viņu sadzirdēt.

Ticēju arī, ka pārdevējas var no veikala ņemt visu, ko vēlās, un ka mantas naktīs atdzīvojas.

Kad populārs bija Amulets, vienu brīdi ticēju, ka protu valdīt pār vēju, lai gan nekad nekas neiznāca. :D

Es zināju, ka Ziemassvētku vecītis nebija īsts, bet sirds dziļumos ticēju, ka viņš ir īsts, bet neviens to nezina. :D

Un vēl es ticēju, ka visi pieaugušie ir ļoti nopietni cilvēki, kuri nekad nespēlējas un neuzvedas muļķīgi.

Ar draudzeni izdomājām, ka mēs esam raganas kā Amuletā, jo mēs citreiz sapņos redzam kas notiek dzīvē :D Nu tad baigi ņēmāmies šķunī un burāmies :D Bet sapratām, ka tak 3 jābūt, tad nu cītīgi meklējām to trešo, galu galā izdomājām, ka tak kaut kam maģiskam jābūt, paņēmām karti un kā amuletā ar kristālu meklējām! Galu galā atradām to vietu it kā, kur to trešo meklēt, draudzene pazina to puiku, kas tur dzīvoja, nelikām mierā to nabadziņu kādu laiku. Tas gan jau domāja, ka mēs galīgi stulbas, kaut kādas meitenes uzbāžās ar to, ka jāpievienojas viņu maģiskajam pulciņam :D

Vēl tikko atcerējos, ka bērnībā (kādi 6 vai 7 gadi) izlasīju kaut kādu muļķīgu parunu, kad nevar grāmatas atstāt atvērtas, savādāk velns liegšot spēju lasīt vai kaut kā tamlīdzīgi. Kādu gadu vismaz tam ticēju.

Es arī domāju, ka rotaļlietas naktī atdzīvojas. Man iztēle bija ļoti spilgta, es bieži rotaļājos ar mantiņām vienkārši ilgi uz viņām skatoties un klusējot. :)
Domāju, ka televizorā dzīvo mazi cilvēciņi.
Domāju, ka esmu nemirstīga, ka es varētu pat no daudzstāvu mājas nolekt un nenomirt.
Ticēju, ka salavecis ir īsts un domāju, ka viņš būs mans draugs, tāpēc visu nakti pirms Ziemassvētkiem mēģināju neaizmigt, bet vienalga aizmigu. Toreiz mammai un tētim, kad viņi prasīja, ko gribu Ziemassvētkos, teicu, ka gribu salaveci, no rīta es saņēmu spēļu salaveci :D

Arielle - kad biju pavisam maza, domāju, ka pa muti:D
Un domāju, ka cilvēki, kurus rāda pa tv, redz mani.

Ak, šausmas, kas tik nav domāts bērnībā.. :D

-Domāju, ka Pokemoni ir īsti, tad nu riktīgi gribēju sev pokebumbu.
-Domāju, ka visas dziesmas, kas skan radio, tiek dziedātas tieši studijā.
-Nevarēju saprast, kā cilvēki mūziklos vienmēr zina, kā jādejo.
-Domāju, ka man ir maģiskas spējas, kuru spēku es vēl neapzinos.
-Kā jau viena te minēja, domāju, ka esmu nemirstīga.
-Domāju, ka pa mākoņiem ir iespējams staigāt.
-Domāju, ka filmās un seriālos viss notiek dabiski, nevis pēc scenārija, respektīvi, ka visi aktieri runā to, ko paši uzskata par vajadzīgu.
-Domāju, ka, ja filmā kāds tiek nošauts, tad viņš mirst pa īstam.

Es klausījos pasakas veco laiku rādžiņā un man likās, ka tie rūķīši tur iekšā tusē, tāpē arī viņu salauzu, meklēdama pasaku varoņus.

Man likās, ka meksikāņu u.c. seriālos visi aktieri runā latviski un krieviski. Tobiš- nesapratu, ka pa virsu aktieri uzrunā to tekstu.

Šķita, ka pārdevējām ir visinteresantākā profesija no visām un viņas drīkst par brīvu ēst visus veikala produktus.

un sapelnīto naudu var nest mājās. :D

Es lauzīju galvu par to, kā varēja nofilmēt vēsturiskās filmas, ja tolaik vēl nebija kameru :D

Un domāju, ka cilvēki, kurus rāda pa tv, redz mani.

Domāju, ja kāds pazīstams cilvēks nomirs, viņš no debesīm redzēs visu ko daru un pēc tam pastāstīs mammai. :D

Es arī domāju, ka mani vecāki patiesībā nav īstie vecāki, ka ūdenstornis pilns ar ūdeni, domāju, ka papardes zieds ir maza, balta puķīte.

Es zināju, ka Ziemassvētku vecītis nebija īsts, bet sirds dziļumos ticēju, ka viņš ir īsts, bet neviens to nezina.

nuuuu, man shkiet, ka man joprojaam uz Ziemassveetku laiku uznaak taada ticiiba :D

Es lauzīju galvu par to, kā varēja nofilmēt vēsturiskās filmas, ja tolaik vēl nebija kameru

Man līdzīgi, plus, domāju - a kā viņi (nu kas filmēja) zina, ka tā notika, ja tolaik nebija klāt :D :D

Mantiņas arī no rītiem uz gultas saliku tā, lai viena otrai neko nenospiež, jo viņas taču atdzīvosies un citādi sāpēs, ka kāda manta jau virsū :D

Arī ticēju, ka ūdenstornis pilns ar ūdeni :D

Ou, un man bērnībā bija nepārvarama vēlme atrast apslēptus dārgumus, tāpēc tos saskatīju it visur :D Gan no akmeņiem uzceltā kūtī (jo ieraudzīju pie kores iemūrētu seno gadaskaitli un nospriedu - to nu gan neviens nav redzējis, pamanījis, tātad tas gadaskaitlis, lai apslēptu dārgumus :D ), gan draudzenes šķūnīti. Jo viņai vectēvs cipa zelta podu bija mājā kaut kur apslēpis, visa māja jau pārmeklēta - nu značit tikai šķūnītis palicis. Un - vispār ģeniāli :D - par karti mēs izmantojām kkādu koka plāksni, uz kuras vnk dīvaini caurumiņi bija izveidojušies, ka tā cipa speciāli tā izveidota un tie caurumiņi apzīmē, kur jāiet :D :D o bože :D :D

Neticēju, ka romantiskās ainas filmās notiek pa īstam, bet ir samontētas ar datora palīdzību, jo kā tā var darīt un bučoties pa īstam. :D