Palaist vaļā

Praktiski tas notiek tā, ka tev ir jāpārtrauc komunikācija jebkāda ar to cilvēku. Ja Tev pret viņu bija jūtas, tad pārtrauc. Nekas cits nelīdzēs, jo komunicējot, tu vilksi garumā un mocīsi savas emocijas...
Man tā bija, turpināju komunicēt gadu pēc tam, kad bijām šķīrušies, tas neko labu nedeva , jo es nespēju neko jaunu veidot. Tad vienā brīdī viņš man pateica tādus vārdus, ka es pārtraucu jebkādu komunikāciju. Un wola - pēc mēneša jau satiku to, ar ko tagad esmu kopā jau ilgu laiku. Viss. :)

Laiks... tikai laiks, un tad nāks viņš:) Man ielāps uzreiz izvērtās nopietnāk neka vispar gribeju.. :)

Es to uztveru tā, ka vienkārši neturēt ļaunu prātu uz to cilvēku. Saprast, ka tas bija labs laika posms un ir jāturpina cits - jauns posms.
Jāmaina ikdiena, ja vēl ir spēcīgas jūtas - tad komunikāciju vislabāk tomēr pārtraukt un neieslīgt domās par pagātni kā bija attiecībās.

Ja tev pret viņu ir jūtas pašlaik, derētu pārtraukt komunicēt.
Ja jūtu nav, tad, ej un iepazīsties ar cilvēkiem. Tieši tik vienkārši. Tā palaišana, manuprāt, vairāk attiecas tad, ja jūtas ir saglabājušās. Tad ir grūtāk cilvēku izmest ārā, savākt un atvērt sevi jaunai dzīvei

Jūtas vairs nav tādas, kādas bija, jo saprotu, ka mēs nevaram būt kopā, turklāt tik daudz pārdzīvots viņa dēļ. Prāts to ir aptvēris, arī sirds, jo es zinu, ka tā būs daudz labāk. Protams, ja sāk atcerēties romantiskos mirkļus, tad kļūst smagi ap sirdi, bet realitāte ir pārāk skaidra - kad tiešām nav iespējams būt kopā, tad nav ne ilūziju, cerību.
No lēmuma pārtraukt komunikāciju atturos, jo tomēr pārņemtu tukšuma sajūta un tad visas emocijas nāktu pār mani. Apziņa, ka nekad vairs nesatikšu šo cilvēku, ir sāpīga un šīs emocijas atgādinātu par kopā piedzīvoto. Viņš man ir īpašs un vienmēr tāds paliks - mans pirmais vīrietis. Ne attiecību ziņā, bet... Man pašlaik šķiet prātīgāk ļaut dabiski beigties tam, kas nevar turpināties. Tas par komunikāciju.
Jebkurā gadījumā tas nav nekas patīkams, tādēļ nezinu, kā atgūt mirdzumu acīs un harmoniju sevī, jo pašlaik esmu aizvērusies citiem, norobežojusies, bez prieka sevī un sejā. Cilvēki no tā novēršas. Svarīgākais šādā stāvoklī nepalikt ilgstoši.

Interesanta tēma! Pašai ļoti līdziga situācija.

Nu.. man ir precīzi tas pats. Kopā esam, ir ļoti labi, bet nākotnes nav un nebūs. Nezinu.. protams, ka apzinos, ka visai drīz būs jāsper šis solis, cik sāpīgi nebūtu.. Nezinu.. Visvairāk bail, ka nevienu citu negribu un negribēšu. Zinu, ka laiks ārstē utt. Bet kopumā to visu ir grūti paskaidrot, jo vienkārši zinu kā būs.

Tev vienkārši vajag iemīlēties, nav svarīgi, ar nobeigumu vai bez, bet viss sagriezīsies ar kājām gaisā un to es saku pēc savas pieredzes. Veiksmi!

Jūtu nav, bet, ja nekomunicētu, pārņemtu tukšums? Nu, pārdzīvo kaut kā, vai tomēr, tad jūtas vēl ir?

Šādās attiecībās, kam nav nākotnes, pavadīju gandrīz visu iepriekšējo gadu. Praktiski tās bija jau beigušās un abi visu bijām izrunājuši, tomēr turpinājām satikties reizi vai divas nedēļā. Lai arī ar prātu sapratu, ka tur nekas nebūs, sirds un zemapziņa neļāva palaist šo cilvēku un cerēja, kaut zināja, ka tā būs labāk mums abiem. Un to zināja arī viņa. Beigās sanāk pilnīgs sviests. Neviens nevar normāli dzīvot tālāk, tāpēc es beidzot saņēmos un pārtraucu pilnīgi jebkādus kontaktus ar viņu, jo virzīties uz priekšu, kamēr kontaktēju ar viņu, nebija iespējams. Pārkāpu sev un piespiedu to izdarīt. Jā, bija sūdīgi un ir vēl joprojām .. bet nav citu variantu, ja vēlos dzīvot tālāk .. viņa manu dzīvi iespaidoja gan ārkārtīgi pozitīvi, gan galēji negatīvi .. pilna izjūtu gamma .. visādā ziņā esmu viņai ļoti pateicīgs par visu ..

^^ gan tu, gan autore līdzigi izsakieties par to, ka tālāk tā nevarēja.. Bet, vai tiešām bija tik slikti, vai arī nebija vēlme pie attiecībām strādāt? Problēmas jau ir visās attiecībās, jāatcerās tik dzīvot šodienā;)!

Kamēr tev interesēs, kā viņam šodien iet un ar ko viņš tiekas, tu nebūsi viņu palaidusi vaļā. Kad varēsi sev godīgi atzīties, man ir vienalga, tad tā ir tā palaišana, ko visātrāk var iegūt ar nekontaktēšanos.

Man nācās būt attiecībās, kurām nebija nākotnes. Tās ilga trīs gadus. Visu attiecību laiku jutu un zināju, ka man ar šo cilvēku tālāk nebūs pa ceļam, bet tomēr mīlestība un pieradums ņēma virsroku. Abi bijām pārāk vāji, lai pieliktu punktu.
Kad izšķīros, protams, jutos sagrauta, vēl grūtāku to visu padarīja fakts, ka viņam ātri uzradās cita. Taču es ilgi nebēdāju. Devos izbaudīt dzīvi un joprojām atceros visu ar prieku. Tas cilvēks man bija ĪSTAIS visus šos trīs gadus, bet ne vairāk, jo mums gandrīz visā nesaskanēja uzskati, nākotnes ieceres un bija dažādas prioritātes.
Man bija grūti pēc tam uzsākt jaunas attiecības, jo nemitīgi galvā salīdzināju cilvēkus. Biju pieradusi pie tā labākā un bija grūti samierināties ar kādu no zemāka plauktiņa.. Es nevienā brīdī neskraidīju apkārt ar domu lekt jaunās attiecībās. Es par to nedomāju. Es vienkārši baudīju otra cilvēka kompāniju ar domu- ja būs, tad būs :)

bika diemžēl tas nebija pietiekoši abpusēji. Jā, man viņa nesa jumtu nost, bet es viņā neizraisīju tik spilgtas emocijas. Tikai tāpēc, ka viņai ir problēmas ar izlēmību, es vispār ar viņu tik ilgi noturējos. Jā, es viņai patiku un viņai bija labi ar mani, bet ne pietiekami labi, lai būtu kopā arī ikdienā, bēdās un priekos, bagātībā un nabadzībā .. The End

^^ izcili izteikta doma :) un pashlaik ar to nodarbojos un censhos sev iestaastiit... jo otrs cilveks izskataas,ka ar nespej spert taadu soli...vai arii vinjam viss ir lai taa,kaa ir :D.... bet nu sanak mullaashanaas,bukseeshanaas un netikshana uz priekshu.... praats saprot,bet sirds protestee....

o jā! ļoti aktuāla tēma arī man jau pēdējos 3 mēnešus.
Cenšos palaist vaļā, bet visu laiku salūztu :( jūtos kā ņuņa, dusmas uzsit, ka viņš iet tikties ar citām meitenēm (itkā pa draugam). Tai pašā laikā atzīst, ka viena no viņām ļoti patīkot. Es jūku prātā no greizsirdības lēkmēm un katru dienu solos, ka viss, pietiek! Bet atkal salūztu. Vispār sajūta graujoša. Bet džekam pilnīgi viwnalga par manām jūtām
es mocos un mocos :(

Nu, pārdzīvo kaut kā, vai tomēr, tad jūtas vēl ir?

Pēc kopā piedzīvotā, kad šis cilvēks ir bijis emocionāli un fiziski mans no sākuma līdz beigām, manuprāt, vienaldzīgs viņš nevar būt. Pēc laika, jā, bet ne tagad.

Bet, vai tiešām bija tik slikti, vai arī nebija vēlme pie attiecībām strādāt?

Šeit ir pavisam cits stāsts. Šīm attiecībām nebija reālas nākotnes, jo mans cilvēks dzīvoja ilūziju pasaulē, deva tukšus solījumus un nespēja uzņemties atbildību par savu rīcību un dzīvi, turklāt slēpa ļoti nozīmīgas lietas, kas laika gaitā tāpat atklājās. Par spīti visam es TO pieņēmu, sapratu, ka mēs visi kļūdāmies, bet lai kaut kas mainītos, ir jādara citādāk. Tik tiešām varu teikt, ka es izdarīju visu no savas puses, patiešām visu, bet viņš nebija gatavs strādāt, lai uzlabotu savu dzīvi un nostātos uz savām kājām. No malas cilvēks var izdarīt daudz, bet ja cilvēks pats neko negrib darīt un nedara, pat apzināti rada sev problēmas un čīkst, lai attaisnotu savu nedarīšanu, tad es viņa vietā nevaru neko izdarīt, lai kā gribētu. Šo attiecību laikā nonācu pie secinājuma, ka 32 gadus vecu vīrieti vairs nevar izmācīt.

Skaidrs, kā ir.. Ja nesader, nesader, nav ko skumt, galvu augšā un nedēļas nogalē iekšā, jauna aizraušanās varētu ārstēt sirdsēstus :) ;)!

Dzirdēju, ka Torņakalnā ir semināri cilvēkiem, kas šķīrušies un netiek no tā vaļā. Semināru mērķis precīzi, kā autores vēlmēs.
Baznīcas rīkoti, bet stāstīšanas veids par dzīvi, ne ar kādu kristietības spiedienu.

Visur tiek skandināts – laid vaļā, atver sevi jaunām attiecībām!
Bet ko tas patiesībā nozīmē? Kā tas notiek praktiski?

praktiski tas notiek tā, ka vairs pret to otru nav saglabājies ne kripatiņas aizvainojuma un sāpes.