Esmu no tām, kas uzskata, ka ar varu jau izjaukt attiecības tomēr nav iespējams. Ja kāds no pāra iemīlas citā, tad tā ir šī cilvēka (kurš iemīlējās) izvēle. Ja pāris ir stabils un neviens no abiem neskatās pa kreisi, tad pat trešās personas uzrašanās nebūs būtiska. Ja tomēr būs būtiska, tad, kā jau rakstīju, tā ir brīva izvēle un tātad iepriekšējās attiecības nemaz tik tālejošas nebūs bijušas. Ja kāds no abiem aiziet pie cita/citas, tad tas trešais ir pēdējais, ko varētu vainot, jo, ja saudzē savas attiecības, tad nekādi trešie un ceturtie ar varu nevar piespiest pamest savu otru pusi.
Pati par aizņemtiem vīriešiem tīšuprāt interesi neizrādu, pakaļ neskrienu. Ko tur pazemoties? Negribu sevi nostādīt muļķes lomā, ja pāris ir laimīgs. Ja vīrietis tāpat taisās šķirties no savas sievietes + man pievērstu uzmanību, tad jau mazliet savādāk. Bet ar zobiem un nagiem plēst un raut ārā no attiecībām vīrieti - nē, nav mans lauciņš. Ja ir jūtas pret savu sievieti, tad kam man cīnīties par vīrieti, kurš tāpat mīl citu?
Ja man, esot attiecībās, kāda jaunkundzīte jauktos pa vidu, es arī nesēdētu, rokas klēpī salikusi. Ticu, ka, ja vīrietis mani mīlēs, tad tāpat neaizies, bet pašlepnuma dēļ nevarētu mierīgi sēdēt kā naivā avs un plikšķināt acis, kamēr cita bāžas virsū manam vīrietim. Protams, tādas sievietes arī cīnās par savu laimi, uzskatot, ka ar citas dāmas vīrišķi var būt laimīgas, bet mana laime man ir vēl svarīgāka. Lai iet citās attiecībās meklēt aizviļamo objektu :D
27552
