Par kāzām

1.Cik kāzās savā dzīvē esat bijušas?
Divās, no kurām vienās- savējās. :D

2.Ko jums nozīmē kāzas?
Drošības izjūtu, mīlestības apliecinājums no otra cilvēka, tā "īstā un vienīgā" apstiprinājums, u.t.t., šodien nav filozofiskais noskaņojums, ak, un jā, ka tieši ar šo cilvēku vēlos veidot ģimeni, vēlos bērnus, iekārtot kopīgu mājvietu, tā sajūta, ka varu sevi veltīt attiecību kopšanai.


3.Cik ilgi esat gatavas gaidīt bildinājumu?
+/- 2 gadus. Savu sagaidīju pēc 1.5 gada un nu jau esam precējušies :)
Ja ir tā sajūta, ka tas ir tas īstais un otram cilvēkam tāpat, ko tad vairs?
_______________
Tā kā es vienmēr esmu zinājusi, ka vēlos ģimeni- vīru, bērnus, tad iepriekšējā attiecību pieredze bija ļoti noderīga, lai saprastu, kas ir kas, un kas tieši man ir vajadzīgs.

Skarbi jau sarakstits, bet sliecos piekrist par to, ka tiesam sievietes Latvija sevi neverte tik augstu, kaa vajadzetu un atlauj sevi necienit. Nezinu, vai tas ir attiecinams ari uz laulibam, bet taa varetu but, jo vienkarsi samierinas, ka neprec, baidoties palikt vienas.

Protams, ka samierinās ar draudzenes, nevis sievas statusu. Ja šīs ilggadējās draudzenes šeit pamestu vīrietis, šaubos, ka viņas pieturētos pie sava tagadējā viedokļa. :D

AAA,un kad apprec tad uzreiz sieviete ir cienīta?nu,nu...laulības jau nu nav šķērslis lai vīrs sievieti nekrāptu un nepazemotu,ne mazums sievietes laulībā tiek necienītas,tas ka sieviete piespiež vai izdīc sevi apprecēt jau nu nav nekāds varoņdarbs.Sevis cienīšanai nav nekāda sakara ar zīmogu pasē.
Man liekas dīvaini ka šajā gadsimtā tik daudzas sievietes tiešām tic, ka laulība tas ir mīlestības solījums uz mūžu,nekas jūs nepasargās no krāpšanas,meliem un nodevības,vismazāk jau nu laulība,man liekas ka reģistrēto šķiršanos skaits to lieliski apliecina.

Par to, ka laulībai ir kāds sakars ar cieņu - pasakiet to tām sievām, kuras vīri sit, krāpj vai citādi pazemo. Pasakiet viņām, ka laulība no vīrieša puses nozīmē cieņu pret sievieti. Redzēs, vai viņas domās tāpat.

1. 0
2. Loģisks solis nopietnās attiecībās, kad ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem parāda savu atbildības (nopietnības) sajūtu. Juridiska atbildība.
3. Negribu gaidīt ilgāk par 3, 4 gadiem. Šajās attiecībās bildinājumu būtu gatava saņemt (un piekrist tam) apmēram pēc gada (kopā esam gandrīz gadu). Kā būs - redzēsim.
Ja pēc 4 gadiem tā arī nesaņemšu, tad noteikti pārdomāšu vai maz vajadzīgas tādas attiecības.

Still, normāliem cilvēkiem tas nozīmē cieņu. Tie, kuri sit - kropļi, tās, kuras cieš - tā viņām vajag.

Nedomāju, ka šeit esošās sievietes sava vecuma dēļ var objektīvi spriest par laulību, kā arī izdarīt tādus secinājumus par neprecētajām/"piegulētājām". Tiešām, zīmogs pasē un gredzens pirkstā nepasargā no krāpšanas vai dūres sejā.

Ja laulības, nevis normāli funkcionējošas savstarpējās attiecības ir tas uz ko daudzas te tiecas, tad, domāju, ka diskutēt nav pat vērts.

Tiara manā draugu lokā neviena meitene nav izdīkusi vīrietim, lai apprec viņu. Es arī to nekad nedarītu, tas būtu zem mana goda.

Nu jums jau arī uzreiz - ja ir viens, tad jāizslēdz otrs :D Skumji, ka jums te visām tāda bēdīga pieredze, ka vai nu neprec, vai prec un sit un pazemo. Man gan apkārtējiem veiksmīga pieredze ir, ne sit, ne krāpj, ne pazemo un arī vēlas precēties.

Tiara manā draugu lokā neviena meitene nav izdīkusi vīrietim, lai apprec viņu. Es arī to nekad nedarītu, tas būtu zem mana goda.

ar to es tevi arī apsveicu.

Manuprāt, cienīt sievieti var arī bez kāzām. Vismaz manā izpratnē cieņa izpaužas caur savādākām lietām, nevis gredzenu, baltu kleitu un balli.
Citādi, pēc dažu apgalvojumiem, sanāk, ka tos pirmos kopā būšanas gadus vīrietis viņas nav cienījis, jo nav uzreiz pirmajā dienā apprecējis.
Es vēl neesmu precējusies, bet es nejūtos necienīta. Es ceru, ka visas, visas, visas uz pasaules, kuras ir precējušās tiek tik ļoti aprūpētas un mīlētas, kā es nebūdama apprecēta pēc šiem 2 kopā pavadītajiem gadiem.

Vislielākā cieņa pret sevi un savām attiecībām ir dzīvot laimīgi, saskaņā un kā paši vēlas, nekā iespringt un darīt to, ko gaida un kā par pareizu uzskata sabiedrība.

Jāprecas ir tad, ja grib bērnus. Līdz tam var baudīt dzīvi un nekādi tur statusi nemaina (vismaz manu) pašcieņu. Piemēram, vecumā ap 20 statuss "sieva" drīzāk ir atbaidošs, bet vēlāk, protams, tas jau iemanto kaut kādu nozīmi.

Man liekas, ka nevajag ieiet galējībās. Vismaz es to no savas pieredzes redzu sekojoši. Protams, mēs nedzīvojam agrākajos laikos, kad nedrīkstēja dzīvot un gulēt kopā pirms kāzām, mūsdienās ir savādāk. Es pati attiecības sāku 17 gados, protams, ka manas domas par kāzām bija tik tālu, kā līdz mēnesim. Pagāja vairāki gadi, arī vēl 20-22 gados man par precībām pat domāt negribējās, par bērniem arī nē. Visas problēmās sākās ap 24, 25 gadiem, kad apjautu, ka esmu tik ilgās attiecībās joprojām draudzenes statusā un laikam jau mans vīrietis mani neredz kā sievieti, ar ko pavadīt visu mūžu kopā. Un nebija jau arī kur saredzēt, jo mūsu attiecības bija palaistas pašplūsmā un bija kļuvušas ne tādas, kā pirmajos gados. Tagad viss ir daudz savādāk un tiklīdz attiecības mainījās, tā arī vīrietis sagribēja precēties un saprata, ka esmu tā īstā. Man tomēr liekas, ka ir jāseko tam nākošajam posmam pēc šiem gadiem dažiem. Es ottreiz vairs negaidītu tik ilgi, max 3-4 gadi, ok, ja attiecības sāktas pēc vidusskolas, tad nedaudz ilgāk. Jo ja cilvēks tālāk negrib spert šo soli ar tevi, tad kaut kas viņu attur. Un nevajag atrunāties ar ballītēm, ar naudas neesamību. Var aiziet un salaulāties bez tā visa.
Un kur es te redzu cieņu? Tajā pašā statusā, kaut vai. Var jau būt, ka esmu vecmodīga, bet es gribu to sievas statusu un tā man ir cieņa un mīlestība, ko otrs izrāda mani bildinot un apliecinot ar vārdiem un darbiem, ka vēlas pavadīt ar mani visu mūžu kopā un pats pats svarīgākais, dodot šo solījumu Dieva priekšā, apliecina , ka darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai mēs būtu kopā vienmēr un tiktu galā ar visiem pārbaudījumiem, ko dzīve mums sniegs. Tas man dod milzu drošību. Protams, ka ne par ko dzīvē nevari būt 100% drošs un var gadīties visādi, bet zinu, ka pie pirmajām grūtībām mēs nepadosimies un arī šis solījums savā ziņā liks vairāk cīnīties un strādāt ar attiecībām.

miquela
piedod bet man tavs teksts liekas sviests riktigs, ja attiecibas sakas 17 gados, tas uzreiz nskiet normali ja lidz 24 gadiem nav aprejusies,jo reali padomajot, ja pati normali nepelni 19 gados lai varetu atmaksat kaut pusi kazas, tad neredzu jegu kazam, tas ka tgd tavejais izdomaja peksni aprecet tik atri, nenozime,ka busiet lidz sirmama vecumam kopa, 100 punkt ka vinjam zagheeji :D :D skaties paies paris gadi un sis sapratis ,ka taa bus bijusi kljuda aprecot tevi :D jo ir cilveki kuriem nevajag kkadau apliecinaju precoties, lai pieraditu ka tiesam mil, ja gribes aizies tpt

Un nevajag atrunāties ar ballītēm, ar naudas neesamību. Var aiziet un salaulāties bez tā visa.

Kura grib tā vienkārši - aiziet salaulāties? Es negribu. Es gribu skaistu kleitu, skaistu vietu, kur teikt jā vārdu, skaistu vietu ballītei un visus savus draugus un ģimeni apkārt. Un man nav grūti to pagaidīt, kad abi nostāsimies stabili uz savām kājām. Bet varbūt jau ir pāri, kuru mīlestība ir tik karsta, ka uz degošām oglēm skries uz zagsu. Ir visādi pāri. Zinu pāri, kuri laulības gredzenus aizņēmās, un pēc kāzām atdeva.

ja jau ir gatavas būt gadiem par parastām piegulētājām bez cienīga statusa.

:D:D:D Cik aprobežoti.

Man arī ir grūti noticēt, ka ir sievietes, kuras nevēlas precēties ar savu mīļoto cilvēku. Varbūt tāpēc, ka pati vienmēr esmu uzskatījusi, ka kāzas un laulība, kā arī bērni ir tikai loģisks attiecību turpinājums.
Pati negaidītu ilgāk par kādiem 3 gadiem, bildinājumu saņēmu pēc nepilnu 2 gadu kopā būšanas. Tā kā bērnus gribu tikai pēc kāzām, tad negribētu apprecēties tikai ap 30 gadiem :D tāpēc arī ilgi negaidītu bildinājumu.

Lee , esmu palaidusi garām faktu, ka precies. Apsveicu no sirds :)

Kampanella, paldies!
Vēl jau neprecos, bildināja mani tikai pirms nepilna mēneša :D plānojam uz nākošo vasaru :))