Ļoti interesanti lasīt, ka kāda (neviena konkrēti, vispārīgi) ar grūtībām spētu noticēt, ka kāda cita negrib precēties. Es arī esmu no tām, kas negrib, jā, es gribētu būt savam draugam sieva, bet bez kāzām un nav pat svarīgi- lielām vai mazām, grandiozām vai pavisam klusām. Esam pat apdomājuši variantu kā apprecēties "pa kluso" un nevienam pat neteikt, ka esam precēti, bet tas tomēr mums neliekas pieņemami pret ģimeni, vecākiem, līdz ar to esam tādā nelielā strupceļā, jo nav iespējas vienkārši pamosties jau precētiem. Bet organizēt kāzas, plānot, meklēt visu nepieciešamo, saņemt to uzmanību, kas kāzās ir neizbēgama, to nudien negribu un arī "mazas" kāzas to neatrisina. Kādā brīdī tas vienkārši ir kļuvis maznozīmīgs. Par to, ka bērnu var plānot pirms kāzām- ja kāda negrib precēties, tas taču neliedz viņai gribēt bērnu. Man pat šķiet, ka bērns vairāk rada ģimenes sajūtu, nevis laulības apliecība, jā, viens neizslēdz otru, tomēr tas, ka vienai secība bērns, pēc tam kāzas liekas sev nepieņemama, nenozīmē, ka kāda cita tieši tā arī negrib.