Es arī varu pačīkstēt. :D
Pēdējā laikā tik ļoti trūkst pozitīvisma, ne tik daudz cik apkārt, bet iekšēji. Bieži jūtos noskumusi, bēdājos par kaut ko vai dzenu sevi kompleksos. Pagātnes tarakāni laikam lien ārā no ziemas miega. Gribētos vairāk smaidīt, priecāties par dzīvi, izbaudīt visu foršo apkārt, bet nē, es tik sevi baroju ar negatīvām emocijām, kompleksiem un tml. Vispār gribas kādu labu draudzeni. Tās, kas bija, tās pazudušas, nav vairs īsti par ko ar viņām runāt un bišķi apnicis saņemt atteikumus, kad kaut ko vēlos kopā padarīt - kafūzis, kino un tml.
Sporta jomā arī regress, 4 mēneši jau pagājuši kopš eju uz zāli, bet neteikšu, ka ir wow rezultāti, bet nu ar draugu jau smējāmies, ka es vienkārši esmu rīma un ēdu bezmazvai vairāk kā viņš. :D Bet vispār tie tādi smiekli caur asarām.
Atvaļinājumu arī ātrāk gribas.
Kāpēc pozitīvās lietas tā nenosēžas prātā kā negatīvās?
Lai gan citēšu - "It's not a bad life, it's just a bad day." (bad days manā gadījumā)