Kad mācījos pirmajā kursā, tad trīs kursabiedrenes palika stāvoklī.
Vienai bēbis piedzima, bērns bija nikīgs, neviens negribēja pieskatīt, tad nu viņa mācības pameta.
Otrai tad jau bija otrs bērns, lielākais bērnudārznieks, tad nu viņa apmeklēja skolu, bet nu sekmes nekādas, vienmēr attaisnojums bija, ka nevar mācīties, vienmēr prasīja, lai kāds palīdz. Bet tur bija vairāk slinkums, nevēlēšanās. Jo arī iedodtu gatavu darbu viņa aizstāvēt nemācēja. Žēl to cilvēku, kas tiek pie viņas, jo viņa strādā slimnīcā, un viņas zināšanas bija vnk graujošanas- nemācēja arī pašas elementārākās lietas-vienkāši mācēja izbraukt ar čīkstēšanu,ka viņa tak mazu bērnu māte.
Tad trešā meitene- puika piedzima un jau pēc divām nedēļām bija skolā. Apmeklējums bija labāks nekā dažām citām, kam bērnu nebija. Kas pieskatīja nezinu, vai nu draugs, vai vecāki. Skolu pabeidza apmierinoši.