studēt, bet nestrādat

Bet nu arī - ja nenotiek konkrēta parazitēšana uz vecāku kakla, kur abi raujas divos darbos un knapi komunālos samaksā, bet atvasīte guļ vēderu kasot, lai gan būtu normālas iespējas nopelnīt vismaz kabatas naudu. Tas tā nesmuki būtu, vismaz - manās acīs.

Es visu laiku biju 100% paarliecinaata, ka ieshu maaciities klaatienee, bet, ka noteikti arii gribu straadaat, lai vareetu apmaksaat studiju krediitu. Tad nu es tagad saaku straadaat un saprotu to, ka buus diezgan nereaali apvienot abus, taapeec ieshu vienkaarshi uz neklaatieni un straadaashu. :)

Labāk jau ir ja cilvēks 20-21 gadā sāk jau kau cik strādāt. Tas labāk iemāca patstāvību, spēju pastāvēt par sevi un pieradina dzīvei.

Pabeidzu pirmo kursu, no 1.jūlija sākšu strādāt, darbs saistīts ar jomu, ko studēju, strādāšu tikai divus mēnešus, skolas laikā ne, ja nu vienīgi kādu haltūriņu :) vasarā sapelnīto naudu netērēšu bezjēdzīgās lietās, bet plānoju sevi uzturēt par to vismaz pirmo semestri, pēc tam vecāki mani atbalstīs, bet jebkurā gadījumā, katru vasaru strādāšu, lai kaut nedaudz nopelnītu!
Tās, kuras saka, ka dienas tukšas, cikos tad jums lekcijas beidzas? Man ap 15:00 katru dienu, izņemot vienu, tā vien ir - atnākt uz kojām, paēst, mācīties uz nākamo dienu, rakstīt referātus, un tad vēl paspēt iesaistīties studentiskajā dzīvē (piem, biedrības, korporācijas?

Man ari bija privilegija nestradat kamer studeju, sakuma mani atbalstija vecaki, pec tam puisis. Tiesa gan studeju arzemes. Pastradaju tik pa vasaras menesiem, kad lekcijas nenotika.

Studēju,tikko pabeidzu pirmo kursu. Tā kā tētis ar mammu jau sen šķīrušies mani no tēta puses ļoti atbalsta ōme,viņa sūta izdzīvošanai,mamma maksā par kojām. Bet tgd no septembra sākšu strādāt uz puslodzi savā jomā,par ko arī studēju. Un ar mammu un omi esam vienojušās tā - mamma turpina maksāt par kojā,ōme sūta nelielu summu,vai sedz kādus citus izdevumue(piemēram ārstus vai ko līdzīgu.) Un esmu ļoti priecīga, ka būs šāds risinājums. Tāpēc, nevaru sūdzēties, ka būtu slikti. Pirmā kursa laikā jau gribēju meklēt darbu, bet ōme kategorsiki teica, ka vismaz pirmajā kursā vajag iesjusties Rīgas dzīve,aprast ar pārmaiņam, un tad otrajā gadā jau var meklēt darbu. Un man šajā ziņā ļoti paveicās,jo kur gāju praksi,dabūju arī darbu. Un domāju, ka ja labi strādāšu piedāvās arī pilnu slodzi, jo priekšniecībai tika sniegtas labas atsauksmes par mani,un ja tā notiks ar lielu prieku strādāšu uz pilnu slodzi. :)

Draudzenei pirms studijām bija divi varianti-mediķi vai cita joma (aizmirsu kāda).Mediķus gribēja ļoti studēt,sekmes ķīmijā,bioloģijā u.c bija izcilas!Tika budžetā,bet viņa nevēlējās lai vecāki uztur,jo mediķi arī ilgi ir jāstudē.Beigās vecāki teica,lai iet uz mediķiem.Viņa vasarā uzreiz atrod darbu un strādā (protams,ne savā jomā),jo viņai ļoti nepatīk jautāt vecākiem naudu.

Mans uzskats ir tāds,ka protams,ir ja iespēja studēt un nestrādāt,tas ir unikāli,bet tiklīdz ir kāds laiks tomēr piestrādāt vai strādāt,jo darbs ir pieredze,sava nauda ir sava nauda.

Vēl pie tam daudzi mani draugi,kuri tikai prasīja vecākiem naudu tiklīdz sāka strādāt redzēja naudu ar citām acīm un saprata,ka tā nenāk tik viegli.Uzreiz cita vērtībā,nekā "Mammu,iedod,lūdzu x eiro priekš apaviem."

:) es kaareiz, veljoprojam 3.ajaa kursaa nestradaju, lai gan brivais laiks atljauj, bet ta iemesla pec ka negribu rauties veikalaa. Lenaam mekleju darbu savaa jomaa, jo domaju, ka pedejo kursu pavilkshu viegli , un tiesam, tiesam esmu vecakiem pateiciiga par sho "halja*u"'! ;)

Diezgan patstāvīga esmu jau no 16 gadiem.
Pirmajā kursā piestrādāju par auklīti,bet otrajā kursā jau dabūju nopietnu darbu, nopietnā uzņēmumā,uz kuru katru dienu,eju ar prieku. (l)
Nevaru iedomāties,kā es varētu sasniegt to,ko vēlos,ja sāktu strādāt tikai pēc pabeigšanas.

Es studēju neklātienē, jo zinu ka vecāki nespētu mani atbalstīt un draugam uz pleciem arī nevēlos būt 4 gadus. Ok tagad , kad pati maksaju pa studijām man pašai nekā nepaliek. Es strādāju, par saņemto algu samaksāju par studijām, kad skolā, tad varu izbraukāt uz skolu un atpakaļ kā arī paēst. Draugs priecājas, ka es mācos un apzinās, ka man diemžēl nesanaks viņam materiāli palīdzēt pāris gadus. Vasarā, kad man nebūs jāmaksā par skolu, tad mēs sarunājām, ka mēs no manas algas nopirksim biļetes uz kādām siltajām zemēm, lai oktobrī varam atpūsties. :) Un mani vecāki palīdz mums ar ziemas krājumiem, kurus viņi saliek vairumā un dod mums arī. Tas ir sava veida atsvars. Un vasarā palīdz ar visādiem svaigiem lauku labumiem. :)

Jā, studējot neklātienē man studijas ir 3 reizes gadā pa 3 nedēļām. Rudenī studēju 3 nedēļas, katru dienu tās 3 nedēļas eju uz lekcijām un tā janvārī un maijā. Kamēr man lekcijas ir, es uz darbu netieku, tas diemžēl nav reāli. Jo lekcijas man ir no 8.30-17.15. Ļoti daudz lietu cenšos izdarīt sesijas laikā, bet ir iekrājies pāris paradiņi, bet tas mazliet aiz mana slinkum, plus darba problēmas arī dara savu. Ja kāda kolēģe saslimst tad uz konsultācijām netieku. Bet ja grib, tad var visu. :)

Nevaru iedomāties,kā es varētu sasniegt to,ko vēlos,ja sāktu strādāt tikai pēc pabeigšanas.

Nevajag dramatizēt, vairums studiju programmu ir TIKAI trīs gadi. Pat ja nestradāt sos trīs gadus un sākt no nulles ar diplomu kabatā, tu tapat vari sasniegt tiesi to pašu, tikai (ak vai!) divus-trīs gadus vēlak, nekā sākot pucēt CV jau agrāk.

es studēju jau desmito gadu savā jomā - nez kas būtu, ja es nestrādātu :D strādaju savā jomā 8 gadus (prakses ieskaitot).

Nopietnu darbu var arī nedarīt, bet praksēs uz dažādiem uzņēmumiem es tomēr silti iesaku aiziet - tiešām ļoti noder. Vismaz var saprast, vai tiešām ir īstā joma izvelēta. Es daudz gāju bezmaksas praksēs.

Prakse (vai darbs) uzņēmumā taja jomā, kur studē, tomēr ir pavisam cita lieta nekā auklītes vai pārdevējas "karjera" studiju laikā topošajam arhitektam.

Par pilnas slodzes darba un dienas nodaļas "studiju" apvienosanu pat izteikties negribas. Bet ir arī tādi censoņi.

No vecākiem naudu neņemu, bet dzīvoju zem viņu jumta - pēdējais bakalaura gada gads. Savādāk nespētu - ik pa laikam ir darbi, bet nespastāvīgi, jo visur apčakarē ar algu :D + mācības (pilna laika) pavilkt kopā ar pilnas slodzes darbu praktiski neiespējami, ilgākais izdevies 4 mēnešus, pēc tam spēka nav vairs nekam, 2 brīvienas mēnesī, parādi mācībās utt.
Visu cieņu tām un tiem, kuriem tas izdodas.
Pusslodzes darbu nav izdevies nekad atrast un tagad vispār puslīdz bezcerīgi izskatās, jo meklēju savā nozarē, bet studentus neviens negrib, jo iepriekš ir bijusi sāpīga pieredze un visi tiek likti vienā maisā..
Strādāju kopš ~11 gadu vecuma pa vasarām un no kādiem 15 gadiem pēc skolas + vasaras, tāpēc nevarētu arī teikt, ka darbs man svešs :)

Es līdz 4.kursa beigām nestrādāju - dzīvoju no naudiņām, ko deva vecāki + studējošo kredīts. Un viss bija ok. Tad nolēmu, ka ir laiks kāpināt dzīves līmeni un izvākties no kojām - tāpēc sāku strādāt. Sanāk, ka pedējos 2 studiju gadus esmu nostrādājusi.
Jā, laika mazāk, jā kaut ko nepaspēj, bet nu jūtos daudz labāk, nekā tad, kad dzīvoju bez bēdām uz vecāku kakla :)

Es dzīvoju ar draugu, studēju, jau no 19 gadu vecuma nedzīvoju pie vecākiem, esmu pateicīga, ka man to ļāva. Jau no 18 gadiem strādāju, uzturu sevi pati. :)

Nepiekrītu, ka tie, kas paralēli strādā, izlido no budžeta vai mācās diploma dēļ.
Es paralēli strādāju, visu varu izdarīt, vajag tikai darīt, jā, ir bijis, ka vairāk jāpasēž, bet nekas traģisks, jo nestrādāju arī pilnas slodzes darbu, visu var savienot ar skolu.
Man vecāki nevar palīdzēt, man ir stipendija, apgādnieka zaudējuma pabalsts, bankā paņemts kredīts + alga, kuru cenšos nolikt malā, varētu iztikt nestrādājot, bet cenšos kaut ko iekrāt, tāpēc dzīvoju tīri labi kā studente, bieži vien palīdzu mammai, un nejūtos par to slikti.,
Ja vecāki var atbalstīt, ļoti labi, bet neuzskatu, ka ir pareizi atbalstīt visas iegribas, bieži vien, kā jau te minēja, tie ir vecāki, kuriem pašiem diži daudz nav tās naudas, ja ir iespēja, bērnam vajadzētu pašam atvieglot vecāku ikdienu, atrodot kādu darbinu, protams, ja studiju programma nav nenormāla mācīšanās katru dienu.
Kā arī bieži esmu dzirdējusi - aj, man nav naudas, nekur nevaru aiziet, mammai arī tagad grūtāk ar darbu, mūsu studiju programma atļauj strādāt, bet cilvēks meklē attaisnojumus tikai. Ja ir iespēja kaut ko padarīt, ir jāpadara + tā ir laba pieredze nākotnei, mans pirmais oficiālais darbs bija 17 gadu vecumā.

Apple_pie, ja japalīdz mammai un ir iespēja strādāt uz nepilnu slodzi - protams, strādāt ir tikai loģiska izvēle.

Es te vairak par to, ko reizēm esmu novērojusi - ģimenei nav problēmu uzturēt to savu studentu, bet students aizjož strādāt jo tas ir kruta, pieauguši, mačo un baigi patstāvīgi. No vienas puses jau nekas traģisks, darba pieredze, saprot naudas vērtību un tā, bet no otras puses - tieši šī veida strādājošie studenti ir tie, kas sāk darbā attaisnoties ar studijam bet universitatē ar darbu (un tomēr atrod gana daudz laika izklaidēm ar draugiem).

Un vēl - uz lekcijam nenak, eksāmenos velk knapus 4, attaisnojums - man jāstrādā, lai apmaksātu studijas. Par ko tu maksā, ja reāli tur lāga nerādies? Par paprīti? Bet nu ir arī tādi strādājošie studenti.

Jāskatās ģimenes finanses un paša uzņēmību/apņēmību, skriet strādāt tikai tapēc vien, ka tā dara visi, ir stulbi, un dzīvot uz mammas minimalās algas, jo baigi negribas strādāt, arī ir stulbi.