robežas

Peec taa, ko es reaali esmu/neesmu dariijusi pirmajaa randinjaa, es esmu briesmiigi konservatiiva. Bet, ja tu jautaa - kur ir robezhas, tad, domaaju, nav robezhu. Ja es tajaa briidii justu, ka JAA, es GRIBU dariit ..... nu dajebko, tad dariitu arii.

Diemzheel, esmu leenais divplaaksnis, kas jebkuraam attieciibaam pietiet baigi praatiigi.

Man arī radās jautājums, vai nekad Jūs nepārņem vainas apziņa, ka, lūk, biju pārāk viegla un to un to nevajadzēja darīt?

peony, nemūžam. Ja tas tā notika, tad tā tam bija jābūt un viss. Nav ko žēlot un pārmest sev.

Pagaidām, šķiet, ka noteikti nevarētu pārgulēt pirmajā tikšanās reizē.. Varbūt tik tad, ja to cilvēku iepriekš būtu pazinusi un tas būtu mūsu pirmais randiņš, kurš būtu tik izdevies, ka pilnīgi prasītos tād turpinājums

biju pārāk viegla un to un to nevajadzēja darīt?

Nekad neesmu rīkojusies tā, lai pēc tam būtu šādi jādomā...

peony, nē, man tā nekad nav bijis

Nekad neesmu rīkojusies tā, lai pēc tam būtu šādi jādomā...

Par vieglu nosaukt var dažādu iemeslu dēļ. Un, manuprāt, noteikti katrai ir savi šī vārda apzīmējuma kritēriji.

Domāju, ka pirmajā randiņā nepārgulētu, vnk neesmu tā nekad darījusi, šajā ziņā ir savi principi (varbūt esmu konservatīva)...

Man dzīvē pierādījies tas, ka nevajag novilkt striktas robežas, jo agrāk vai vēlāk dzīve iegrozīsies tā, ka tās tiks pārkāptas, tāpēc vairs tādu ļoti dzelžainu principu nav. Galvenais, lai nav nekas jādara pret savu gribu un pēc tam jānožēlo. Man gan randiņperiodi sen garām, varbūt tāpēc nelauzu galvu par to, ko atļautos darīt pirmajā tikšanās reizē.

Par vieglu nosaukt var dažādu iemeslu dēļ. Un, manuprāt, noteikti katrai ir savi šī vārda apzīmējuma kritēriji.

Protams! Es mērīju pēc savas mērauklas.

Kristīna, kāda ir Tava mēraukla?

pirmajā randiņā nepārgulētu, vnk neesmu tā nekad darījusi, šajā ziņā ir savi principi (varbūt esmu konservatīva)...

Pievienojos!

Taču nenosodu tās, kuras to dara 1.randiņā. Katrs gadījums ir savādāks. Un nevar visus likt vienā maisā!

man vienalga, ko katra dara. Bet es tomēr nespēju pārgulēt pirmajā randiņā, tāpēc, ka neesmu sastapusi tādu puisi, ar kuru nespēju izturēt un uzreiz liekos gultā. Bet ja ir jau pēc 30 sieviete, kurai jau ir bērni, šķīrusies un zina ko grib, kāpēc lai ko tādu liegtu?
Es zinu, ka nekad tā nedarīšu, gluži vienkārši izturēt ir interesantāk, un paskatīties, kā attiecības iegrozīsies. Jo ļoti bieži pēc šiem nakts sakariem seko randiņošana, un par cik viss tik ātri notiek, mēs tā īsti to cilvēku neiepazīstam no citas puses.. Gribētos visirms to garīgo iepazīt un fizisko nolikt malā, jo ir ļoti labi zināms tas, ka mazliet pagaidot, tieši tā kvēle tiek uzkurināta un ir daudz interesantāk, kad tu to cilvēku jau esi iepazinusi..

Ar mani ir tā, ka strikti kaut kam pasaku: nu nekad tā nerīkošos (randiņā, dzīvē)!!
un pēc kāda laiciņa dzīve piespēlē situāciju, cilvēkus, kad to Nekad nedarīšu pārkāpju.
Līdz ar to robežas sev un citiem vairs nespraužu, sekoju saviem instinktiem/intuīcijai/ gut feeling. Tā nekad man nav likusi vilties..) Kas attiecas uz randiņiem un cilvēciskām attiecībām vispār, vairāk ļaujos momentam nekā analizēju ar prātu, kā man tālāk rīkoties/kādi tad bija mani principi..
Un līdz ar robežu pārkāpšanu esmu kļuvusi arī daudz iecietīgāka pret citiem cilvēkiem, jo izprotu, ka nedzīvojam tikai melnā/baltā krāsu spektrā..)

Man arī radās jautājums, vai nekad Jūs nepārņem vainas apziņa, ka, lūk, biju pārāk viegla un to un to nevajadzēja darīt?

Nē, nekad nedaru neko tādu, lai vajadzētu šādi domāt..

Man dzīvē pierādījies tas, ka nevajag novilkt striktas robežas, jo agrāk vai vēlāk dzīve iegrozīsies tā, ka tās tiks pārkāptas, tāpēc vairs tādu ļoti dzelžainu principu nav. Galvenais, lai nav nekas jādara pret savu gribu un pēc tam jānožēlo

pievienojos Modo

Pirmajaa reizee noteikti nelektu gultaa un nekaada sexa un nekaadas viesoshanaas vienam pie otra maajaas. Runaat, apskauties un skuupstiities vareetu gan, bet ne vairaak!

Peec taa, ko es reaali esmu/neesmu dariijusi pirmajaa randinjaa, es esmu briesmiigi konservatiiva. Bet, ja tu jautaa - kur ir robezhas, tad, domaaju, nav robezhu.

man tāpat. nespraužu sev robežas, bet kaut kā vēl nav gadījies, ka pirmais randiņš iegrozītos ļoti pikantā gultnē, laikam vīrieši baigie džentlmeņi gadījušies visādās ballītēs un klubos nebija tādi džentlmeņi (zinām jau, ko tieši daudzi cilvēki meklē, apmeklējot tādus pasākumus) bet kaut kā nepavilkos. man vajag spēcīgu dzirksteli. bet, ja tāda gadītos jau pirmajā tikšanās reizē, tad domāju, ka nepārmestu sev, khem, labi pavadītu laiku.
atceros, viens man lika aizdomāties par to ''vieglumu'', precīzāk, vieglo pieejamību, kad atzinās, ka esot skaidri jutis, ka es viņu gribot, jau pirmajā randiņā (tiesa, tā nebija pirmā tikšanās reize un nekāda fiziska kontakta nebija, tikai sarunas). laikam vīrieši tradicionāli gaida no sievietes atturību un vēlas ''iekarot cietoksni'', nevis bez cīņas iziet cauri plaši atvērtiem vārtiem

Viss atkarigs no katra konkreta viriesa!

Man arī radās jautājums, vai nekad Jūs nepārņem vainas apziņa, ka, lūk, biju pārāk viegla un to un to nevajadzēja darīt?

Nē, jo neesmu darījusi neko tādu par ko vajadzētu tādai justies.
Ko es nedarītu pirmajā randiņā.. Noteikti, nevestu mājās un nelektu gultā. Skūpsti un glāsti man ir pieņemami pirmajā randiņā.